Man liekas, ka šo darbu ir sacerējuši četri idioti. Pirmkārt, Stravinska kungs, kurš sarakstījis mūziku. Otrkārt, Rēriha kungs, kurš radījis skatuves iekārtojumu un kostīmus. Treškārt, Ņižinska kungs, kurš iestudējis dejas. Ceturtkārt, Djagiļeva kungs, kurš par to visu izsviedis naudu vējā. Tā par 1913. gadā Parīzes Elizejas lauku teātrī notikušo Igora Stravinska baleta Svētpavasaris pirmuzvedumu rakstīja itāļu baletmeistars Enriko Čeketi. Viņa attieksmi pret jauno mūzikas notikumu, kas pasaules kultūras vēsturē ir ieņēmis zelta vietu kā viens no XX gadsimta atslēgas darbiem, lielā mērā dalīja arī Svētpavasara pirmie klausītāji un skatītāji. Izrādei sākoties, jau pēc dažām minūtēm zālē sākās starpsaucieni, svilpieni, nicīga smiešanās, kam pretī vēlās tikpat sašutis klusināšanas vilnis, – viss beidzās ar roku palaišanu un policijas izsaukšanu. Plašās masās iemīļoto operu komponists Džakomo Pučīni par dzirdēto un redzēto izteicās no tēvišķīgiem augstumiem: "Horeogrāfija ir smieklīga, mūzika ir tīrā kakofonija. Šajā darbā ir vērojama oriģinalitāte un ievērojama talanta klātbūtne, taču kopumā tas atgādina kāda vājprātīgā darbu."
Sirreāli klejojošas skaņas
Simt gadu pēc pirmizrādes Svētpavasara piedzimšanas nozīmīgums pasaulē tiek atzīmēts ar tādu pašu vērienu un uzmanību kā Riharda Vāgnera un Džuzepes Verdi 200 gadu jubileja, jo 2013. gads ir arī Igora Stravinska Svētpavasara gads. Sācies ar milzīgām svinībām maijā Parīzē, tas turpināsies līdz pat gada beigām, un tieši vistumšākajā laikā, vēl pirms Adventes un sniega atnākšanas, Berlīnē tas uzņēmis jaunu vilni. Pilsētā, kurai, varētu teikt, nav nekāda tieša vēsturiska sakara ar šo notikumu. Svētki ir sākušies ar jaunu Le Sacre du printemps uzvedumu Berlīnes Valsts operas pagaidu mājvietā Šillera teātrī pašlaik nozīmīgākās vācu dejas mākslinieces Sašas Valcas horeogrāfijā. Pie diriģenta pults stājies maestro Daniels Barenboims, kurš kopā ar Staatskapelle Berlin, vienu no visaugstākās klases operas orķestriem Eiropā, ar azartu devies pretī nezināmajam. Igora Stravinska skaņdarba milzīgajā kāpinājuma jaudā mūziķi ļāva atvērties klusai telpai, sirreāli klejojošām skaņām, agrāk nepamanītam trauslumam šajā cilvēka un dabas satikšanās stāstā.
Ar pilsētas finansiālo atbalstu novembrī Berlīnē notika triju dienu intelektuālais maratons Sacre 100 – starptautiska konference, kurai pieslēdzas arī Berlīnes off teātru svarīgākā platforma – teātra kombināts Hebbel am Ufer. Kas tik būtisks piemīt Igora Stravinska Svētpavasarim, ka tā esamību svin visa pasaule – no Sanktpēterburgas Marijas teātra līdz Briseles Karaliskajai operai La Monnaie?
Upura nepieciešamība
Simt gados klausīšanās un skatīšanās ieradumi ir tiktāl mainījušies, ka Igora Stravinska mūzikas disonējošais spēks, tās ritma arhaiskā megajauda, kas spējīga novest transam līdzīgā stāvoklī katru, kurš ar šo mūziku saslēdzas, šodien vairs nemulsina. Tie joprojām ir ārkārtīgi iedarbīgi sabiedrotie, kas cauri dziļi un īsti skartām sajūtām liek domāt, kas tad bija sarunas tēma pašam Stravinskim.
Saturu savam baletam komponists izstrādāja kopā ar gleznotāju, filozofu, garīgo mācību pētnieku un pielietotāju praksē Nikolaju Rērihu, kurš tolaik impresārija Sergeja Djagiļeva Parīzē attīstītajām krievu mākslas sezonām Ballets Russes veidoja scenogrāfiju un kostīmus. Svētpavasara libretista saknes ved uz Latviju – Nikolaja Rēriha tēvs Konstantīns Rērihs ir cēlies no Kurzemes. Stravinski un Rērihu kopā saveda abu uzmanība un interese par rituāliem, kas sastopami ļoti atšķirīgu tautu kultūrās un Krievzemes arhaiskajos mītos. Abus māksliniekus vienoja interese par dabā ieslēgtajiem spēkiem un cilvēka satikšanos ar tiem, interese par cilvēku kā kosmiska mēroga būtni, kuras rīcība ietekmē norises Visumā.
Kā cilvēku samierināt ar dabu? Kā dabu samierināt ar cilvēku? Tie ir jautājumi, kas nodarbināja abus māksliniekus, kuri skatuviskā kompozīcijā pārstrādāja seno mītu par upura nepieciešamību kailā un sasalušā laikā. Par cilvēka ziedošanos dabai, kas ļautu tai atvērties un uzplaukt.
Ko par šiem jautājumiem domā un kā ar tiem grib dalīties Saša Valca XXI gadsimta pasaulē?
Kustības dzīve
Svētpavasaris ir izaicinājums ikvienam horeogrāfam, kurš pēc Morisa Bežāra un Pīnas Baušas vēlas kaut ko piebilst par šo Stravinska šedevru. Savu darbību sākusi off teātra teritorijā, Saša Valca radīja dīvainas, eksistenciālas poēzijas un humora apdzīvotas, ne ar vienu citu mākslinieku nesajaucamas pasaules. Tieši šī absolūti oriģinālā, individuālā pasaule, kurā atklājās kustības esības dzīve un kurā tik ļoti kļuva ieraugāms cilvēks visā viņa spēkā un trauslumā, bija tā, kas padarīja Sašu Valcu slavenu visā pasaulē. Pašlaik ar viņu vēlas strādāt opernami Parīzē, Briselē, Tokijā, Milānā un Berlīnē. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc Saša Valca aizvien intensīvāk dodas iekšā klasiskajā dejas valodas teritorijā un rada grandiozas neoklasiskas kompozīcijas, vienu brīdi zaudējot savu individuālo rokrakstu, tad atkal pilnā jaudā atgūstot to. Šo mākslinieci vienmēr ir interesējis sarunas saturs – ar ko mēs dalāmies, kad satiekamies ar citiem cilvēkiem un mēģinām viņiem no skatuves kaut ko likt sadzirdēt un ieraudzīt.
"Svētpavasarī runa ir par viena cilvēka ziedošanos sabiedrībai," tā šo darbu izprot Saša Valca. "Varbūt šī ideja varētu kalpot par atslēgu, kā šodien zināmās situācijās mums pieiet problēmām. Adorno gan apšaubīja Stravinska uzskatu, ka indivīda ziedošanās ir progresa ceļš. Man pašai tuva ir budisma ideja, kas nojauc striktas robežas starp indivīdu un viņu ieskaujošo pasauli. Cilvēks ir saistīts ar kosmosa attīstību, ar visiem pārmaiņu un attīstības cikliem. Es pilnīgi noteikti neesmu par individuālisma noliegšanu, tieši otrādi – es iestājos par individualitāti. Tomēr ir nepieciešams līdzsvars. Mūsu sabiedrībā svaru kausi ir nosvērušies lejup. Mēs attīstāmies virzienā, kurā priekšplānā tiek izvirzīts indivīda egoisms, pat atsevišķu nāciju egoisms. Es mēģinu kopā ar Stravinski atvērt cilvēkus citai perspektīvai, kurā cilvēks ir indivīds un nav egoists," saka horeogrāfe.
Tovakar Buloņas mežā
Kā tovakar pirms simt gadiem noslēdzās Le Sacre du printemps pirmizrādes vakars Parīzē? Franču sirreālists, dzejnieks, rakstnieks un gleznotājs Žans Kokto liecina: "Divos naktī Stravinskis, Ņižinskis, Djagiļevs un es likām kučierim vest mūs uz Buloņas mežu. Klusējām. Nakts gaiss bija spirgts. No akāciju smaržām mēs sajutām pirmos kokus. Kad nonācām pie dīķa, Djagiļevs, ietinies savā oposuma kažokā, stāvēja un kaut ko murmināja krievu valodā. Es jutu, ka Stravinskis un Ņižinskis uzmanīgi viņā klausās, un, kad kučieris aizdedzināja savu laternu, es redzēju impresārija seju noplūdušu asarām. Viņš joprojām kaut ko murmināja, lēni un nepaguris. "Kas tas ir?" es jautāju. "Puškins," viņš atbildēja."