Bobs Mārlijs. Jamaikas saules maģija

Bobs Mārlijs laikus "parūpējās" par savu visu laiku lielākās regeja leģendas statusu, trīsdesmit sešu gadu vecumā nomirstot 1981.gadā. Mārlijs tika apglabāts Jamaikā ar savu Les Paul Gibson ģitāru un Bībeli līdzās. Taču ne visiem ir zināms, ka pie Boba slavas kaldināšanas piestrādājuši joprojām dzīvi meistari — gan šovasar Fontaine Festival pabijušais Džimijs Klifs, kurš palīdzējis Mārlijam viņa daiļrades agrīnajā posmā, gan 5.

decembrī no plkst.20 Latvijas Universitātes Radio Naba sešu gadu jubilejā Olimpiskajā sporta centrā Grostonas ielā 6b Rīgā gaidāmais Jamaikas regeja stūrakmens, muzikālajos eksperimentos radītā regeja apakšžanra — modernās deju mūzikas iedvesmotāja dub pamatlicējs Lī Perijs (Lee "Scratch" Perry), kurš savā studijā producējis daudzu regeja zvaigžņu, to skaitā arī Boba Mārlija, ierakstus. Radio svētku viesu vidū ir arī igauņu — ukraiņu ugunīgā etno-roka grupa Svjata vatra, Transilvānijas čigānu dejotāju grupa Nefelejcs, pašmāju dūdu — bungu ansamblis Auļi, jaunais eksperimentālais projekts 2 annas, Roberta Gobziņa jaunā grupa Resnie putni, kā arī AG & Raitis un citi Radio NABA mūzikas instruktori ar savām tematiskajām programmām. Savās Šveices mājās sazvanītais septiņdesmit divus gadus vecais Lī Perijs ir runīgs, taču viņa sacītais uztverams pagrūti. Izklausās, ka mūziķis ir tikko pamodies un pats īsti nesaprot, kas šajā brīdī notiek. Ataust atmiņā savulaik pirms plānotā Rīgas koncerta sazvanītais Šeins Makgovans, kurš izklausījās tik atslābinājies, ka nemitīgi gārdza klausulē un apgalvoja, ka jau atrodas ellē — šķiet, Šeins runāja pat dzejā, diemžēl pa telefonu saprast viņu bija tikpat kā neiespējami. Arī Lī Perijs laiku pa laikam iesmejas telefona klausulē, it kā dodot mājienu, ka visu laiku runā muļķības, jo gluži vienkārši ir zvaigzne, kas to var atļauties. Un mums ir tiesības tam ticēt vai neticēt, tāpat kā viņa mūzikai. Vienā no saviem pēdējiem klipiem Pum Pum daudzu seksīgu meiteņu ielenktais sirmgalvis kāriem pirksteļiem cenšas sagrābt kādu no meitenēm aiz dibena un beigās, ar rokām un ķermeņa kustībām neķītri rādot pazīstamu seksu apzīmējošu žestu, izmisīgi dveš vārdus: "Jesus Christ, give me more, Jesus Christ, give me more!" Uldis Rudaks. Sveicināts, Lī! Pastāstiet, ko dzirdēsim jūsu koncertā Rīgā. Lī Perijs. Tā būs mūzika, kas līdzinās popregejam ar spiritiskām vibrācijām. Tā būs maģiska (voodoo) un tīra jo tīra mūzika, bet tai nav nekāda sakara ar amerikāņu melno maģiju (smejas).U.R. Jums ir bijušas vairākas pavadošās grupas — White Belly Rats ar Šveices mūziķiem, Dub Is A Weapon kopā ar Ņujorkas mūziķiem. Ar ko kopā uzstāsieties Rīgā? L.P. Tā būs astoņu afrikāņu izcelsmes mūziķu grupa no Anglijas. Kopā mēs varam uzburt enerģiju, ko spēj tikai melnie mūziķi. U.R. Kā jums šķiet, kāpēc no Jamaikas nākušais regejs ir tik iecienīts Amerikā, Anglijā un citās pasaules daļās? Kas ir tas brīnums, kas slēpjas šajā mūzikā? L.P. Regejam ir laba garīga vibrācija, tas nav ticis radīts, lai pelnītu naudu. Fakts, ka tas tomēr izdevies, jau ir cits stāsts. Jo regeja radītāji vienmēr jutušies brīvi, lietojot alkoholu, jokojot, smēķējot un domājot par vislielāko no baudām — seksu. Jo ar citādu pieeju mūzikas radīšanai, uztverot kā darbu un kaut kādu iepriekš nospraustu pienākumu pildīšanu, tā iznāks mākslīga un es uzreiz jutīšu, ka tā nedarbojas. U.R. Bobam Mārlijam fotogrāfijās rokā redzamais marihuānas kāsis lielā mērā radījis mītu, ka īsts regejs var rasties, tikai smēķējot zāli. Savulaik kādā intervijā jūs esat apgalvojis, ka atmetat dzeršanu un marihuānas smēķēšanu, lai pārbaudītu, vai mūziku rada šie palīglīdzekļi vai jūs pats. L.P. Jā, man bija nepieciešams noskaidrot, vai es mūziku radu pats, un es uzzināju atbildi, ka jā. Nav tāda tabakas regeja, alkohola regeja vai marihuānas regeja. To visu rada cilvēks, un faktiski viņam šie palīglīdzekļi nav vajadzīgi. No otras puses, tie arī netraucē. Tie varbūt laika gaitā rada problēmas veselībai, bet nekādā ziņā radīšanas procesam. Man tā bija nepieciešamība — pārstāt smēķēt zāli, kas man tik ļoti patika un no kā biju atkarīgs, un ēst gaļu, lai sevi saglabātu. U.R. Kāpēc dzīvojat Šveicē, nevis dzimtajā Jamaikā? L.P. Tagad reti braucu uz Jamaiku — tā ir svēta zeme, bet man nepatīk pašreizējā politiskā situācija tur. Tai pašā laikā man nepieciešams vismaz reizi gadā tur aizbraukt, jo tur savulaik uzbūvēju studiju The Black Ark, kas man nebija tikai studija, bet arī templis un svētnīca.U.R. Jūs pats esot nodedzinājis savu studiju, tomēr nevienam nav īsti skaidrs, vai tā ir taisnība vai mīts. L.P. Es tai laikā par daudz smēķēju marihuānu, un tas izraisīja daudz neskaidru un nesakārtotu lietu, ka tālāk vairs nebija, kur iet. Tas bija likumsakarīgs iznākums.U.R. Jūs esat producējis regeja lielākās zvaigznes Boba Mārlija ierakstus. Vai uzskatāt, ka tie joprojām skan tikpat labi kā tolaik? L.P. Vibrācijas, ko mūzika izraisa, ir visa pamats. Un nav svarīgi, vai šī mūzika radīta pirms trīsdesmit gadiem vai šodien, ja šī piešķirtā vibrācija ir bijusi īstā, tā skan joprojām. Un tāda tā būtu, ja tiktu ierakstīta arī šodien.U.R. Savu pēdējo — 2006.gada albumu uzticējāt producēt televīzijas zvaigznei un rokmūziķim Andrew W.K., kuram, šķiet, ar regeju nav nekāda sakara, turklāt ilgus gadus esat pats strādājis kā producents. Kas bija iemesls šādai izvēlei? L.P. Klausījos viņa albumu, kas ir līdz asinīm satricinošs ballīšu roks, un man likās, ka viņš regeja mūzikā varētu ielikt to pašu enerģiju, jo es savos septiņdesmit gados jau diez vai varu par visiem simts procentiem uzticēties sev. Jo es tomēr spēju paskatīties uz sevi no malas. Jūs varbūt to nespējat, bet es to varu. Hahahaha!