Dīvas fūrijas nav modē. Intervija ar operdziedātāju Kristīni Opolais

no šī raksta taču top pavisam skaidrs, ka tie nedaudzie pasaules A klases operteātri, starp kuriem ir daži ASV teātri (Ņujorkas Metropolitēns, Sanfrancisko, Vašingtonas un Losandželoas operas) un Šveices teātri (Cīrihes un Ženēvas operas), ir kaut kas īpašs un tikai daļēji var būt saistīti ar valsti, kurā tie atrodas. A klases operteātri ir kaut kas radikāli pretējs tādiem nacionālajiem operteātriem kā mūsu LNO, kura tomēr pamatā balstās uz vietējiem "kadriem" it visās jomās, kamēr A klases teatros rotācijas kārtībā strādā vienmēr vieni un tie paši pasaules augstākās elites mākslinieki, kuri šodien ir Cīrihē vai Ņujoras Metropolitēnā un rīt jau būs Vīnes Valsts operā, Milānas La Skalā, Barselonas Liceu, Bavārijas operā Minhenē vai Londonas Koventgārdenā. Intereses pēc papētiet, ar ko K.Opolais strādāja kopā pie Cīrihes "Jenūfas"! Tur nebija neviena šveicieša - diriģents bija itālis, režisors krievs, partneri - slovāki, briti, operas direktors - vācietis utt. Tikai publika daļēji bija šveicieši, jo šie A klases operteātri ir arī iecienīti tūrisma galamērķi un ir pat īpašas ceļojumu aģentūras, kuras piedāvā ceļojumus ar iespēju apmeklēt tajos konkrētas izrādes vai koncertus. Tātad šie mūsu dziedātāji "nelepojas" ar to, ka dzied Šveicē vai ASV, bet ar to, ka stabili dzied A klases elitē, kur tam vairs nav tik lielas nozīmes, kurā valstī konkrētais teātris atrodas. Un arī šie teātri lepojas ar to, ka šīs zvaignes pie viņiem dzied. Tas ir abpusēji. Elitārisms ir ekskluzīvs - tātad pēc definīcijas te jābūt kaut kam tādam, kas vienam ir, bet otram - nav. Un abpusēji - gan māksliniekiem, gan teātriem. Par Apsaziju un zvanu skaņām. Kopš Aspazijas laikiem, kad Šveice vēl bija viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm, ir pagājuši 100 gadi. Šveice mīklainos apstākļos kļuva bagāsta Otrā Pasaules kara laikā. Bet zvanu skaņas ir tikai materiāla zīme Dieva klātbūtnei. Varbūt citi cilvēki uztver to, ka kādreiz garīgi piepildītās zīmes mūsdienās ir kļuvušas tukšas - ir palikusi vairs tikai ārējā, materiālā čaula, bet garīgā satura vairs nav.