Igauņu biologs, nerimtīgais skarbo ziemeļu apvidu apceļotājs Tenu Tamms astoņdesmito gadu sākumā iegādājās pussabrukušu lauku būdiņu, kurā sapņoja kādreiz vēlāk pavadīt mierīgas vecumdienas ģimenes vidū. Tobrīd viņam bija četrdesmit gadu, bet ēka tik bēdīgā stāvoklī, ka viņš raizējās, vai savā mūžā maz paspēs uzbūvēt dzīvošanai piemērotu mitekli. Pa šo laiku viņš ir izveidojis lielisku tūrisma atpūtas kompleksu un ainavu ar 14 (!) paša uzstādinātiem ezeriem. Ik vasaru viņš šeit, Otepē tuvajā Lutikes ciemā, rīko ezera mūzikas festivālu Leigo, kurā mūzikas baudīšana ir apvienota ar mainīgās dabas ainavas un cilvēku roku radītas, dzīvas uguns izrādes skaistuma vērošanu.
Vārds Jervi dinastijai
Šovasar festivāls Leigo svinēja jau 20. jubileju, to apvienojot ar igauņu pasaulslavenā maestro Nēmes Jervi astoņdesmit gadu jubilejas atzīmēšanu paša diriģēšanas lielmeistara vadītos simfoniskajos koncertos festivāla noslēgumā sestdien, 5. augusta vakarā. Tas izvērties mūzikas, dabas un uguns skaistuma svinēšanā, ko vainagoja Franča Šūberta 9. simfonijas atskaņojums visā emociju un simfoniskās izteiksmes krāšņumā. (To diemžēl nepieredzēju, jo tobrīd, jau atgriezusies Latvijā, klausījos Kristīnes Opolais un Pāvela Černoha galā koncertu Jūrmalā.) Toties paveicās uz vienas skatuves Lielajā ezerā redzēt visu Jervi dinastiju. Vecmeistara mazbērni, nu jau pieauguši mūziķi, kuri dzīvo kur kurais Eiropā un pat ASV, dzimtenē sapulcējušies instrumentālā ansamblī, sniedza koncertu bērniem, kurā ļoti atraktīvi atskaņoja Kamila Sensānsa Dzīvnieku karnevālu. Publikas sajūsmu izpelnījies pārsteigums festivāla otrajā dienā – astoņu pianistu "orķestris" pie četrām koncertklavierēm. Domāju, Leigo festivālā arī mūsu pianistu Osokinu trijotnei būtu ko darīt.
Igauņi un latvieši
Kādreiz, "labajos laikos", festivāli Leigo turpinājušies pat piecas, taču kopš globālās ekonomiskās krīzes tas norisinās divas dienas. Šovasar – 4. un 5. augustā. Divus no tā deviņiem koncertiem diriģēja pasaulē atzītais latviešu diriģents Ainārs Rubiķis. Latviešu mūziķi šajā festivālā ir iecienīti un gaidīti viesi. Te dziedājis Valsts akadēmiskais koris Latvija, uzstājušies mūsu solisti un ansambļi. 2014. gadā šeit, uz Mazajā ezerā uzbūvētās skatuves, piedzīvoju Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra uzstāšanos igauņu diriģentes Anu Tali vadībā. Ugunskuri toreiz cits pēc cita uzliesmoja ezera pretējā krastā un kā gari, sārti tilti atspoguļojās ūdenī līdzās tūkstoš peldošām, degošām svecītēm – zvaigznēm, kas toreiz sekoja Pētera Čaikovska 5. simfonijas vērienīgajiem muzikālajiem kontrastiem. Fināla kulminācijā īstas, krāšņas dzīvā uguns liesmas pacēlās pat tieši no ūdens starp skatuvi un skatītājiem. Šoreiz uzdevums bija grūtāks, jo Aināra Rubiķa diriģētajam festivāla pirmās dienas noslēgumkoncertam bija izraudzīta pasaulslavenā igauņu svētminimālista Arvo Perta askētiskā garīgā mūzika. Salve Regina un vēl jo vairāk grēcīgās cilvēces sāpju un nolemtības koncentrāts Adam’s Lament ir izcili opusi. Arī interpreti – diriģents Ainārs Rubiķis, Voces musicales un festivāla orķestris – bija iedziļinājušies mūzikas būtībā un precīzajā rituālā, kurā skanējumi mijas ar izteiksmīgām klusuma pauzēm. Tomēr, manuprāt, tas nav piemērotākais repertuārs brīvdabai un apliecinošai, romantiskai un dzīvesspēku vairojošai skaistuma svinēšanai. Brīvdabas gaisotnē daudz uzrunājošāka izrādījās Gaļinas Grigorjevas, Veljo Tormisa un Pētera Vaska mūzikas programma, kuru Ainārs Rubiķis diriģēja pirms tam. Tās gaitā pierādījās, ka šī ir maģiska vieta. Te gan cilvēks, gan pati daba pārsteidz ar brīnumiem, kuri apliecina dzīvības, vides un mūzikas iedvesmojošu skaistumu. Brīdi pirms igauņu kamerkoris Voces musicales un Jervi muzikālās dinastijas pārstāvis, čellists Mariuss Jervi Aināra Rubiķa vadībā atskaņoja Gaļinas Grigorjevas Lūgšanu, pārstāja smidzināt lietus, debesis pašķīrās, un acis apžilbināja spoža vakara saules glezna. Vidē lieliski iekomponējās Veljo Tormisa kormūzikas etniskais kolorīts un pārliecinoši risinājās Pētera Vaska vijoļkoncerta Tālā gaisma dziļi cilvēciskais vēstījums starp raizēm un cerību, cīņu un lūgšanu. Solists Sandis Šteinbergs P. Vaska mūzikas būtību atklāja līdz kaulam, plašā dimensijā – gan galēji skaudri un raupji, gan apgaroti un trausli.
Igauņi dzīvo un svin vienkāršāk un brīvāk. Uz izrādīšanos neiespringst. Daudzi festivāla koncertus klausījās, iekārtojušies uz sedziņām augstāk zaļajā paugurā, kur biļetes bija lētākas nekā sēdvietās uz soliem slīpajā nogāzē. Dāmas, kuras bija saposušās visvairāk, nāca no Latvijas tūrisma autobusiem. Bet gan vieniem, gan otriem festivāls bija notikums. Mūzikas, ainavas un uguns simbioze festivālā Leigo ir emocionāli spilgts un iedvesmojošs piedzīvojums, ko vajadzētu izbaudīt vismaz reizi mūžā. Daudzi pēc tam te atgriežas. Arī katru vasaru.