"Es neesmu iniciators. Tā bija producentes Andas Zadovskas - dziedātājas Kristīnes Zadovskas māsas - ideja rīkot jubilejas koncertu. Viņa man teica: "Pietiek sēdēt Raunā zem egles, jāiet cilvēkos! Tev tik daudz visādu darbu, mūzikas un cilvēku, ar kuriem esi strādājis kopā. Jātaisa koncerts!" Mēs baigi cīnījāmies. Bija pat tā, ka vienreiz stingri pateicu: nē! Beidzot viņa mani pielauza. Šis būs pirmais lielais kopīgais projekts," stāsta komponists Jānis Lūsēns. Muzikālā dzimšanas diena tiks svinēta Latvijas Nacionālajā operā, kur 13.aprīlī notiks divi koncerti, un pēc tam Liepājas olimpiskajā centrā 18.aprīlī.
Viena un tā pati programma uz Operas skatuves un sporta hallē? Jubilāru tas nemulsina. "Liepājas olimpiskā centra telpa ir gaumīga, un koncertā taču neskanēs simfoniskā mūzika. Tad jau drīzāk Operai varētu būt par traku otrās daļas sākums ar Aivaru Brīzi!" J.Lūsēns iesmejas sev raksturīgos vitālos smieklus. Pirmajā daļā skanēs cikli no izrādēm Kaupēn, mans mīļais, Sfinksa un Agrā rūsa. Otro daļu veidos dziesmu kolāža. Varbūt tiks reanimēts leģendārais instrumentālās mūzikas ansamblis Zodiaks? "Nē, es skatos tikai uz priekšu. Programma ir retrospektīva, taču ar jaunu uzstādījumu. Nekas nepretendē uz autentisku veco Zodiaku. Skanēs vecās dziesmas, taču katrai ir savādāks izpildītāju sastāvs, nekā kādreiz bija. Dziesma vai nu ir, vai nav. Ja dziedātājam tā patīk, viņš to dzied. Un ir baigi forši, ka ir tik spilgti jaunie talanti kā, piemēram, Kristīna Zaharova no Alūksnes," saka komponists, slavējot arī Amber, Rudīti Būmani, Andri Ērgli un citus dziedātājus. "Par jaunu puisi var uzskatīt Ingu Pētersonu, kurš ir manos gados, taču līdz šim kopā neko vēl nebijām darījuši. Pirmoreiz sadarbojos ar kontrtenoru Sergeju Jēgeru, kurš kopā ar meitenēm izpildīs Maijas Lūsēnas dziedāto Dziedi, jel!"
Kā veikta izvēle no trīsdesmit radošo gadu ražas? "Tā bija lielākā problēma. Kad sastādīju pirmo izlasi, man teica: kā? Nav šīs dziesmas?! Tā nevar! Tad aizbraucu uz laukiem, sēdēju un pierakstīju, kas ienāca prātā. Spontāni kā loterijā. Acīmredzot nostrādāja tas, kas ir sirdij tuvāks un dzīvē bijis nozīmīgāks," stāsta jubilārs, kurš pats koncertos būs redzams pie sintezatora. Viņš uzsver: "Koncertā nebūs nevienas jaunas dziesmas, un par nākotni man ir nopietnas pārdomas. Esmu ļoti aizrāvies ar zvanu kolekcionēšanu. Vācu parastus vecus zvanus un attīru galvu, vienkārši zvanīdams, spēlēdamies. Vienalga - Rīgā vai Raunā. Tas ir mūzikas instruments, kas pieejams katram, un ikviens to māk spēlēt. Nav vajadzīga interpretācija." Komponista kolekcijā jau esot ap trīsdesmit zvanu. Lūsēns tos atradis antikvariātos. Nesen noskatījis vecu kuģa zvanu, ko pats nevar pacelt - tas sver ap 200 kilogramu. Nav nejaušība, ka viņa jubilejas koncertos piedalās divi zvanu ansambļi. "Bet tie ir temperētie zvani, pavisam kas cits. Man būtiski, ka vienu no ansambļiem vada Miervaldis Ziemelis, skolotājs, kurš ieveda mūzikas pasaulē gan mani, gan manu dēlu," jubilārs norāda uz Jāni Lūsēnu junioru, kurš spēlē sešstīgu basģitāru.
Ar to lielie notikumi nebeigsies, jo desmit gadu aprit rokoperai Kaupēn, mans mīļais, kas kanonizēta pat Latvijas kultūras pamatvērtību sarakstā. "Strādādams Liepājas teātrī, ierosināju to atjaunot un biju sagatavojis jaunajam kursam pirmo cēlienu. Diemžēl teātri tas neinteresēja. Nolēmām paši veidot koncertuzvedumu. Ja Latvijas valsts vēl pastāvēs, tas notiks Dzintaru koncertzālē 5.septembrī. Un, ja atbrauktu Ivars Stonins, izcila parādība Kaupēnā un visā latviešu teātrī, mēs viņu atpakaļ vairs nelaistu."
Jubilāram ir arī atšķirīgs viedoklis par Latvijas nākotni. "Jau vismaz desmit gadus esmu sludinājis, ka mūsu nākotne ir Latvijas laukos! Provincē. Un beigsim te globalizēt ar milzu koncertzālēm, tās ir vienkārši plikas afēras. Uzceliet divdesmit mazas koncertzāles reģionos, lai Latvijas māksliniekiem ir kur braukt. Un nevis programmu nospēlēt vienu reizi Rīgā, bet divdesmit reizes Latvijā! Investējiet, lai notiek pats mākslas process! Bet tas nav izdevīgi, tur nevar atmazgāt lielu naudu. Un nevajag teikt, ka nav kur uzstāties simfoniskajam orķestrim. Mums ir brīnišķīgas baznīcas. Pats bieži eju spēlēt Rīgas Vecās Sv.Ģertrūdes baznīcas lieliskās Zauer firmas ērģeles, tā ir brīnišķīga koncertvieta. Tur nevar ielikt simfonisko orķestri? Jaunliepājas Sv.Lutera baznīcā izbūvēts balkons, kur izvietot simfonisko orķestri. Valstī nav kultūrpolitikas. Pozitīvs atrisinājums būs tieši krīze. Kad nebūs vairs liekās naudiņas, ko bāzt kabatās un šķērdēt pa labi un pa kreisi, būs jāiztiek ar to, kas ir. Ar kultūrvēsturisko mantojumu. Tas ir jāapgūst un jāsakopj, nedaudz jāinvestē un jāturpina process. Viss ir vienkārši! Mums ir brīnišķīgs kultūrvēsturiskais mantojums, brīnišķīga daba. Faktiski dzīvojam paradīzē. Nu, kā mums te trūkst?"