Klavesīnistes Ievas Salietes ceļojums Baha labirintā

Tā klavesīniste Ieva Saliete apraksta sajūtas, kādas rodas, spēlējot Johana Sebastiāna Baha Goldberga variācijas. Vērienīgo un noslēpumaino 32 daļu ciklu, kas ilgst teju pusotru stundu, viņa spēlēs Introvertās mākslas festivāla Ad Lucem vienīgajā šīsvasaras koncertā Sv. Jāņa baznīcā 26. jūlijā plkst. 20. Uz klavesīna šis baroka mūzikas šedevrs Latvijā skanēs pirmo reizi. (Latvijā ceļojumu Baha labirintā veicis tikai pianists Gints Bērziņš ar Vāgnera zāles klavierēm 90. gadu pirmajā pusē.)Karaļa nakts izklaidēmSkaņdarbs, kurš pusotru stundu attīsta vienu tēmu, ir milzīgs izaicinājums kā izpildītājam, tā klausītājam. Tas bija izaicinājums arī pašam komponistam, kurš radīja īstu variāciju enciklopēdiju. «Pirmo reizi es tam pieķēros pirms astoņiem gadiem. Tā kā tas ir ļoti sarežģīts, likās: galvenais tikt ar godu līdz galam! Jau tajā koncertā Vācijā 2004. gadā es sajutu maģisko spēku, kas rodas, tik ilgi spēlējot Bahu. Parasti tu vēl neesi iespēlējies, kad skaņdarbs ir beidzies. Bet šis ir ļoti īpašs ar savu garo elpu, tu burtiski tajā pazūdi. Spēlēt to ir kā meditācija,» stāsta I. Saliete.Mūzikas vēsturē savulaik mācīts, ka Goldberga variācijas domātas karaļa iemidzināšanai, taču Ieva to apstrīd, rādot notis ar komentāriem no Forkeļa rakstītās Baha biogrāfijas, kas izdota 1802. gadā. Tur teikts, ka šī mūzika rakstīta Krievijas sūtņa Drēzdenes galmā grāfa Hermaņa Karla fon Kaizerlinga izklaidēšanai. Sūtnis it kā esot pasūtījis Baham skaņdarbu dažādos raksturos savam galma klavesīnistam Johanam Gotlībam Goldbergam, lai spēlē negulēto nakšu izklaidēs. «Tā ir laba pasaka, tāds agrīns PR šim skaņdarbam, jo šie fakti nav pierādīti. Laikā, kad tapa slavenās variācijas, Goldbergs bija Baha audzēknis, turklāt vēl maziņš. Vai tiešām Goldberga variācijas varētu nospēlēt divpadsmit gadu vecs puisītis - šaubās Ieva Saliete. Viņu aizrauj arī Baha skaitļu maģija: variāciju tēmai ir 32 taktis, savukārt ciklā - 32 daļas.Klavesīniste priecājas, ka koncertā varēs muzicēt ar savu personīgo klavesīnu, jo šos instrumentus izgatavo pēc individuāla pasūtījuma un pasaulē nav divu vienādu klavesīnu, katram ir savs raksturs. «Jau sākot studēt, sapratu, ka, aizverot aiz sevis augstskolas durvis, būšu bez klavesīna. Bet kas ir mūziķis bez sava instrumenta? Nekas! Man bija vieni svārki ziemā un vasarā, bet, beidzot augstskolu 2004. gadā, man jau bija klavesīns.» Naudiņu Ieva sakrājusi, spēlējot un bieži uzstājoties dažādos ansambļos. «Varbūt tā pat bija laime, ka man nebija stipendijas, jo nekad neatteicu un uzkrāju pamatīgu mūziķes pieredzi.» Klavesīnu Ieva prot arī uzskaņot un pieregulēt. Tas ir smalks, ļoti precīzs darbs, jo klavesīns ir no koka un ļoti jutīgi reaģē uz mitrumu, sausumu un temperatūru.Koferis, dvēseles kaislībasKlavesīna spēli Ieva Saliete ir izstudējusi Freiburgas Mūzikas augstskolā un Bāzeles Schola Cantorum. Viņa aizrāvusies arī ar Mocarta laika āmuriņklavieru spēli. Vairākus gadus koncertējusi ar Freiburger Barockorchester un pasaulslaveno dziedātāju Cecīliju Bartoli, ar Kammerorchester Basel un Nuriju Riālu, kā arī Angeliku Kirhšlāgeri, Bobiju Makferinu, ievērojamo fagotistu Serdžo Adzolīni, diriģentiem Lorensu Kamingsu, Polu Gudvinu un citām lielajām mūzikas personībām. Tagad visbiežāk viņa muzicē starptautiskā ansamblī Dvēseles kaislības/Les Passions de l'Ame, kurš parasti sapulcējas Šveicē. Tomēr, paklausot sirdsbalsij, atgriezusies dzimtenē. Turklāt nevis dzimtajā Rīgā, bet Latgalē, kur viņas un Latgales podnieka Andra Ušpeļa ģimenē aug gadu vecais Matīsiņš. «Es iemīlējos Latgales podniekā. Esmu dzimusi Rīgā, bet manī (no tēva puses) ir daļa Latgales asiņu, kuras laikam ir ļoti spēcīgas. Jūtu, ka Latgale ir tā, kas mani atvilka atpakaļ, jo uz Rīgu es varbūt neatbrauktu - man taču bija Freiburga, Bāzele, Cīrihe. Bet mani ļoti saista lauki, zeme. Esmu tik ļoti izbraukājusies pa lidostām, stacijām, vilcieniem, burzmu, cilvēkiem, koncertzālēm, ka ļoti gribējās, lai dzīves pamats būtu miers un zaļā zāle, nevis koferis.» Ieva atplaukst kā puķe, stāstot par savu dzīvi īstos laukos Rēzeknes tuvumā, ar skatu uz ābeļdārzu. «Ciemu, kurā dzīvojam, sauc Pocelujevka. Mēs to saucam par Bučotavu. Tur ir tikai dažas mājas: divi podnieku cepļi. Viens pieder manam vīram Andrim, otrs viņa tēvocim (tēva, slavenā podnieka Pētera Ušpeļa, brālim) Viktoram Ušpelim.» Mājās vienā pusē skan klavesīns, bet otrā ir virpa un māls.