Kristīne Gailīte. Putns uz gaismotāju tilta

Skatītāju acīm neredzams šis Meža putns divas reizes dziedās no 11 metru augstuma skatuves šņorbēniņos. "Es esmu putnam ļoti tipiskā vietā. Pašā augšā, uz gaismotāju tilta. Pie prožektoriem, bet ar kabatas lukturīti, ko palūdzu, jo augšā ir tumšs. Pirmo solo es nodziedu kreisajā pusē, pēc tam pa tiltu savienojumu aizeju uz otru pusi. Diezgan bailīgi!" — stāsta Kristīne Gailīte, kurai uz savu iznācienu jābrauc ar liftu uz 6.stāvu. Diriģentu viņa redz tikai monitorā. Kad Zigfrīds 2.cēlienā ienāk mežā, Meža putna tēma atskan vispirms orķestrī, pēc kārtas dažādu instrumentu solo balsīs. Bet drosmīgais stiprinieks neko nesaprot, ko putns viņam saka. "Tā esmu es, kas visu laiku skan: gan flautas, gan obojas un klarnetes solo. Putnu valodu Zīgfrīds sāk saprast tikai tad, kad viņš ir pieveicis pūķi Fafneru un nobaudījis viņa asinis Šajā brīdī sāku dziedāt es," stāsta Kristīne Gailīte. Gaidot savu dziedājumu, viņa no augšas redz visu, kas lejā notiek: kā Zīgfrīds uzvar ļaunumu (pūķi), kā pēc viņas pirmā vēstījuma risinās Zigfrīda cīņa ar viņa audžutēvu Mīmi. Pēc tam jau putns — vēstneša balss no nereālas vietas — pavēsta svarīgākas lietas: kur atrodas Brīnhilde…Paklausot putna padomiem, Zīgfrīds ir ieguvis gan gredzenu, gan burvju bruņucepuri. "Sākumā bija grūti pierast dziedāt no tāda tāluma. Bet pats labākais, ka mikrofons man nav vajadzīgs! Diriģents Kornēlijs Meisters pats mani uzveda augšā, lai izvēlētos akustiski vislabāko vietu: dziedu nevis uz zāli, bet uz konkrētu punktu dekorācijās, lai skaņa atsistos rikošetā un tad ietu zālē," dziedātāja atklāj Vāgnera meža skaņu brīnuma noslēpumu. Ekstrēms pēc ekstrēma Ekstrēmu lietu Kristīnes Gailītes radošajā biogrāfijā ir gana. Radinoties pie putna lidojuma augstuma, viņa nesen uzkāpusi Tallinas visaugstākajā smailē — Sv.Oleva baznīcas tornī. Bendžamina Britena Skrūves pagrieziena izrādēs mūsu pašu operā tēlojot Guvernanti, viņa izrādes sākumā vieglā laiviņā laidās lejup no "debesīm". "Man bija drošības josta. Viss prologs bija jādzied augstumā starp debesīm un zemi. Turklāt vēl kustībā un skatoties lejup uz diriģentu." No tāda augstuma tas nemaz nav bijis patīkami! Brīdis, kad laiva apstājās, bijis visbriesmīgākais. Prologs arī muzikāli nebija viegls. Un Vāgners arī ne: ritmiski kaprīzs, piedevām vēl Vāgnera vācu valoda. "Mūzika pilnīgi noteikti atgādina putna dziedājumu. Iemācījos kā notīs rakstīts, bet diriģents pateica: nē, būs savādāk!" Kāpelēt augstu mūros Kristīnei Gailītei nācies arī Olimpijas lomā Žaka Ofenbaha operā Hofmaņa stāsti Savonlinnas operfestivālā, kur aizskatuve izbūvēta blakus kailam pilsdrupu mūrim: nav nekādu nodrošinājumu, pa koka kāpnītēm jārāpjas, lai tiktu vajadzīgajā vietā. Starp citu, tieši tur gadījies sastapt īstu Vāgnera basbaritonu Johannesu fon Duisburgu. Dzirdot, kā latviešu koloratūrsoprāns dzied Olimpijas lomu, viņš Kristīnei teicis: "Jums noteikti jādzied meža putniņu Vāgnera Zīgfrīdā. Es jums to pareģoju, jūs to dziedāsiet." Nu tas ir piepildījies. Ja par putniem: pērnvasar dziedātājai gadījies piedzīvojums ar gulbi. Skrituļojot Ķīšezera maliņā, viņa ievērojusi, ka gulbim ir šķībs kakls un viņš nevar nedz ieēst, nedz normāli peldēt. Ieskatoties vērīgāk viņa ievērojusi, ka gulbis sapinies makšķerauklā. Ko darīt? "Piezvanīju uz 1188, paprasīju ornitologu biedrības telefonu. Pēc desmit minūtēm atbrauca Ingmārs Līdaka ar brigādi no zooloģiskā dārza. Pēc tam jau redzēju šo gulbi LNT sižetā: vaina bijusi nopietna, putns esot izoperēts. Pēc tam viņu ieraudzīju turpat Ķīšezera krastā: lepnu un cēlu. Viņš jau bija labā formā: šņāca un bija galvenā persona pīļu dīķī.