Latvijas mūzikas Ābolu ķocis

Klausīties nav viegli, jo G.Fridrihsona Chiaroscuro (Gaismēna) pasaules pirmatskaņojums lika koncentrēties, kā skatoties mikroskopā. Toties kāda pārsteidzoša, izsmalcināta pasaule tur atklājās: intonatīvi un sonori impulsi, īpaša skaņu vide. Ar neapbruņotu aci baudāma daile uzrunāja paša Holligera romantiski krāšņajā dziesmu ciklā, kas K.Barainskas vokāli neforsētajā dziedājumā uzplauka kā jūgendstila zieds. Dzejas un mūzikas asprātība apbūra V.Ļutoslavska ciklā, folkloras saknes Š.Vereša Transilvānijas dejās. Arfiste Urzula Holligere bija izcila partnere līdzās dzīvesbiedram, kurš Ļutoslavska Dubultkoncerta žilbinoši veiklajā mūzikas tenisā obojas spēli amizanti apvienoja ar diriģēšanu. Neaizvietojama arī orķestrī visā koncerta gaitā.Orests Silabriedis Orķestra spēles kvalitāte sasniedza nebijušus augstumus — baudījām spožu atsaukšanos ģēnija Holligera reljefi zīmētajai domāšanai (īpaša atzinība Lienei Kļavai). Fridrihsona jaundarbs (tāpat kā aizpērn Rīgā dzirdētais Dead End) sniedza retu katarses mirkli ikvienam, kas ļāvās komponista bruģētajam skaistajam nekurienes ceļam. Dziedātāja uzstājās tehniski spoži, brīžam transcendentāli, viscaur tēlaini ietilpīgi. Pārsteidza Holligera cikla neticamais skaistums un Ļutoslavska virtuozā humora izjūta. Poļu aristokrāta dubultkoncertā gan vairāk pārliecināja tehniskā, ne saturiskā daļa, tāpēc sestdien dzirdētais nebūt neaizslaucīja labās atmiņas par pavasarī dzirdēto Normunda Šnē un Ievas Šablovskas glezniecisko versiju. Kopumā — viens no gada augstvērtīgākajiem koncertiem, kas pārliecinoši saslēdza mūs ar Eiropas mūzikas telpu.Boriss Avramecs Lielisks festivāla sākums, kas ļaus visiem saprast, ka laikmetīgā mūzika nav nekāds briesmonis, bet nereti — patiesa māksla, kuru var baudīt un par kuru var jūsmot! H.Holligers attaisnoja visus priekšstatus, kuri sen jau izveidojas ap šo harismātisko personību, — izcils obojists, lielisks diriģents un ļoti labs komponists. Viņa vokālais cikls — tā ir izsmalcināta, brīžiem trausla, brīžiem ekspresīva mūzika. Ar viņa drošu roku orķestris spēlēja perfekti — precīza artikulācija, spraiga ritmika, bagāta tembrālo nokrāsu palete. Iepriecināja G.Fridrihsons. Viņa jaunais apjomīgais orķestra darbs liecina par to, ka viņš ir kļuvis par nopietnu meistaru. Komplicēta un krāšņa mūzika ar pārliecinošu formas uzbūvi un nepārtrauktu un mērķtiecīgu attīstību. Par programmas kulmināciju kļuva divi V.Ļutoslavska darbi, kuru priekšnesums bija īstas dzīres ausīm, prātam un dvēselei.