Marks Gorenšteins. Stingrībā pierādīta mīlestība

gadam bija neiztrūkstošss viesis vasaras koncertsezonās Jūrmalā. Vēlāk par šo kolektīvu tikai laiku pa laikam dzirdējām. Ap gadu tūkstošu miju plašu publicitāti guva trīs gadus ilgs skandāls, kad orķestra mūziķi karoja pret savu ilggadējo vadītāju, beidzot panākdami, ka viņus ar kultūras ministrija Mihaila Švidkoja pavēli atbrīvoja no maestro, kura vadībā orķestris strādāja 35 gadus. Pēc krīzes, kuras ārstēšanā kā pirmo iesaistīja kādreizējo Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vadītāju Vasiliju Sinaiski, 2002.gadā par orķestra māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu kļuva Marks Gorenšteins, kurš savas mūziķa karjeras sākumā bija šī orķestra vijolnieks. Viņam izdevies izcelt orķestri no drupām, atjaunot visaugstāko māksliniecisko līmeni. Orķestrim, kuru savulaik pašu pirmo no toreizējās PSRS sadzirdēja un novērtēja rietumos, tagad atkal aplaudē visā Eiropā, bet par D.Šostakoviča simfoniju ierakstu albumu tas kā pirmais no Krievijas orķestriem 2005.gadā Luksemburgā saņēma ievērojamo Supersonic Award. Šogad izdevusies ļoti veiksmīga turneja arī pa ASV. Vieskoncertā Rīgā, Lielajā ģildē svētdien, 19.oktobrī orķestris Marka Giorenšteina vadībā patiesi saviļņoja klausītājus ar Sergeja Rahmaņinova mūzikas programmu, kurā bija 2.simfonija un 2.klavierkoncerts ar solistu, starptautiski plaši pieprasīto Denisu Macujevu, kurš visā pilnībā apliecināja krievu pianisma skolas vērienu, spēku un dvēseli. Klausoties, cik sulīgi un dziļi dzied orķestra stīgas, baudot trausli lirisko, neticami maigo klarnetes solo simfonijas lēnajā daļā, var teikt, līdzi dziedāja dvēsele. Toties mēģinājumu diriģents vadīja īsti despotiskā, nepiekāpīgā stilā, kādu, šķiet, spēj izturēt tikai retais orķestris. Īsajā atelpas brīdī starp intensīvu, nežēlīgā stingrībā novadītu mēģinājumu un  koncertu, diriģents Marks Gorenšteins tomēr neatteica sarunu ar Dienu.  Jau mēģinājuma pirmajās minūtēs sapratu: esat ļoti stingrs vadītājs. Man būtu bail spēlēt, kur nu vēl kļūdīties, spēlējot jūsu vadībā.Būtības sakne nav stingrībā, bet gan tajā, ka mums bija tik ārkārtīgi maz laika. Mēs visu nakti braucām šurp no Sanktpēterburgas ar vilcienu, mūs modināja uz robežas. Pēc tā visa mūziķiem pašsajūta nebija tā labākā un lai viņus sapurinātu, nācās mazliet piegriezt skrūves. Iepriekšējā dienā, kad spēlējām Pēterburgā, es pret mūziķiem nemaz nebiju stingrs. Tas ir tāds viena aktiera teātris.  Viņi nekad nezina, kā būs un vienmēr jābūt gatavībā uz visu. Tā arī vajag strādāt.Plaša publicitāte pavadīja orķestra sacelšanos pret savu ilggadējo māksliniecisko vadītāju, kas beidzās ar ievērojamā diriģenta atlaišanu no darba. Dziļi sāpinātais maestro drīz aizgāja mūžībā... Nebija viegli stāties tik kareivīga orķestra priekšā? Nav gluži tā, kā jūs domājat. Es gribu pateikt, kā notika patiesībā. Tā bija nevis Kultūras ministra Švidkoja un Svetlanova, bet gan orķestra mūziķu un Svetlanova problēma. Kultūras ministram tikai nācās izstrēbt visu šo putru. Konflikts bija kolektīva iekšienē un ieilga veselus trīs gadus. Un jo ilgāk tas vilkās, jo šie ļaudis kļuva nekaunīgāki. Cilvēku savstarpējo attiecību princips visur pasaulē un visos laikos ir vienāds: jo vairāk viņiem atļauj, jo vairāk viņi kāps uz galvas. Tiklīdz viņi sajuta, ka var vienreiz nostāties pret Svetlanovu, viņiem likās, ka tā būs vienmēr. Kad 2002.gadā stājos galvenā diriģenta amatā, uzreiz pateicu, ka tie, kuri karoja pret Svetlanovu šajā orķestrī turpmāk vairs nestrādās. Un viņi visi tika atlaisti. Visi. Līdz pēdējam! Šeit vairs nav neviena, kas nostājās pret Svetlanovu, jo tas, kā viņi to darīja, bija nelietīgi, nodevīgi, nožēlojami, pretīgi! Lai kādi bija viņa plusi un mīnusi, Svetlanovs tādu attieksmi nebija pelnījis. Tāpēc šie ļaudis tika atlaisti un orķestris ir pilnīgi jauns kolektīvs. No vecā sastāva palikuši tikai astoņi mūziķi. Pēc manas iniciatīvas orķestri nosauca Jevgeņija Svetlanova vārdā. Es uzskatīju, ka meistars, kurš 35 gadus vadījis šo kolektīvu, ir pelnījis, ka viņa vārdu iemūžina.Tagad Svetlanova vārds atkal tiek starptautiski daudzināts, jo orķestris atkal ir atsācis koncertēt pasaulē?Esam pēdējos gados jau trīsreiz viesojušies Vācijā, divreiz Lielbritānijā, viesojāmies Francijā un Holandē, bet šogad guvām patiešām spožus panākumus ASV. Tīšām izvēlējos Bartoka koncertu orķestrim, ko nākamajā dienā turpat spēlēja Ņujorkas filharmoniķi — un mums izdevās pārsteigt ar izcilu uzstāšanos!Rahmaņinova programma, ko atvedāt uz Rīgu, jums ir īpaša? Domāju, ka ne. Tik augstas klases orķestris, kurš manuprāt ir ne tikai  viens no labākajiem Krievijā, bet ir arī pasaules elitē, ikvienu programmu ir jāspēlē visaugstākajā līmenī. Tajā skaitā arī Rahmaņinovu.Šo sezonu veltāt Svetlanova 80.jubilejai?Iedibināju tradīciju katru sezonu atklāt ar koncertu Svetlanova piemiņai. Šīs sezonas atklāšanā atskaņojām ar Bruknera pēdējo,  Devīto simfoniju.  Ši mums nav vienkārša szona. Jau pirms tās sākuma sniedzām virkni koncertu  dažādās Krievijas pilsētās. Rīgā ieradāmies taisnā ceļā no koncerta Sanktpēterburgā, bet nākamajā vakarā jau jāspēlē Viļņā, pēc tam arī Minskā. Tad beidzot kādus četrus mēnešus nebraukāsim. Bet pavasarī dosimies uz Spāniju, Vāciju un Ķīnu – Šanhaju. Sezonu noslēgsim Maskavā ar P.Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins koncertizpildījumu, veltījumu A.Puškina 210.gadei. Tatjanas lomu dziedās Tatjana Monogarova, pārējie solistipagaidām  ir noslēpums.Pirms jums Rīgā viesojās Berlīnes Vācu simfoniskais orķestris. Tieši brīdī, kad diriģents mēģinājumā strādāja visaizrautīgāk, kāds mūziķis piecēlās un izteiksmīgi norādīja uz pulksteni. Izrādās, jau pirms pāris minūtēm bija jāsākas darba starpbrīdim....Lūk, tieši tāpēc  es nevēlos strādāt rietumos un izvēlos palikt austrumos!