Raksts publicēts 6. jūlija KDi speciālizdevumā, kas veltīts XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem
Lai arī vecākā Latvijā atrastā kokle datēta ar 1710. gadu, pētnieki lēš, ka koklēšanas tradīcijai mūsu zemē ir vairāk nekā divus tūkstošus gadu sena vēsture. Tomēr XIX–XX gadsimta mijā koklēšana bija teju vai izzudusi, saglabājoties vien dažās vietās Latgalē un Kurzemē. Kokle atdzima pagājušā gadsimta 70. gados, kad sāka aktivizēties dažādas folkloras kopas. Tomēr atšķirībā no senlaikiem, kad galvenie koklētāji bija vīri, savukārt sievas dziedāja un gavilēja, šoreiz pie koklēm sēdās daiļais dzimums, puišiem atstājot citus instrumentus…
XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos pie koklēm atkal sēdīsies puiši. Rīgas Juglas mākslas skolas koklētāju ansambļa vadītāja Andra Rebiņa stāsta, ka gatavošanās svētkiem notiek pilnā sparā – nedēļu pirms nozīmīgā notikuma viņa kopā ar koklētājiem dosies nedēļu ilgā vasaras nometnē, kas notiks Raunā. Ar svaigu gaisu, peldēšanos, rotaļām un koklēšanu. "Ar tiem koklētājiem zēniem ir tā, ka pēdējā laikā interese tiešām ir augusi. Mūsu ansamblī ir četri puiši. Bērniem jau patīk spēlēt, darboties tieši ansamblī, kur ir savs draugu loks, tusiņš. Piemēram, sāk nākt viens brālis, pēc tam viņam pievienojas otrs, vai arī māsa savu brāli iesaista koklēšanas ansamblī," stāsta A. Rebiņa, kuras ansamblī muzicē bērni no sešu līdz pat padsmit gadu vecumam.
Labi organizētie koklētāji
Mēģinājumu Majoru vidusskolā vada Jūrmalas Mākslas vidusskolas jaunāko klašu koklētāju ansambļa vadītāja Kristīne Ojala. Viņai rokas ir darba pilnas, jo skolas zālē pulcējas aptuveni simts koklētāju, kas spēlē un dzied, savukārt citi ar visiem instrumentiem ir pilnībā okupējuši skolas gaiteņus. Mazākajiem koklētājiem staipīt instrumentus palīdz mammas, lielākie bērni cenšas tikt galā paši. Instruments sver 10–15 kilogramu, un izņemt vai ielikt to somā brīžiem ir vesels piedzīvojums.
K. Ojala šogad ir arī koklētāju lielkoncerta Mana skārienjutīgā kokle mākslinieciskā vadītāja. Viņas uzdevums ir panākt, lai 220 kokļu skanējums koncertā ir lielisks: "Principā lielie mēģinājumi teju beigsies, un nākamreiz satiksimies īsi pirms svētkiem, lai pārbaudītu, vai kāds ko nav aizmirsis." Pusei koklētāju šī būs pirmā dalība Dziesmu svētkos. "Daļa gan ir piedalījusies lielajos Dziesmu svētkos, jo pieaugušo vidū koklētāju mums nav tik daudz. Tomēr daudziem šī būs pirmā pieredze šāda mēroga pasākumā, un, protams, satraukums ir liels. Es gan esmu novērojusi, ka koklētāji ir tāda labi organizēta tauta, jo tomēr ir jāsagatavojas – vajag krēsliņu, kur apsēsties, jāpieskrūvē instrumentam kājas, vajadzīga arī pults notīm. Prieks, ka ļoti iesaistās vecāki, kas palīdz organizēties," stāsta K. Ojala.
Vasaru var baudīt dažādi
Mēģinājumā Majoru vidusskolas aktu zālē lielākā daļa koklētāju ir meitenes, tomēr fotogrāfam izdodas noķert arī vairāku puišu sejas. Viens no tiem ir Viesturs Simsons (9) no Lielupes, kurš kokli spēlē divus gadus. Tas, ka kolektīvā nospiedošais vairākums ir meitenes, jauno cilvēku pārāk nesatrauc. "Kas man vislabāk patīk, spēlējot kokli? Nu, laikam tas, ka instruments ir liels," viņš smaida. Puisim līdzi atnākusi mamma, kas stāsta, ka koklēšana nav vienīgais Viestura vaļasprieks: "Viņš arī aktīvi nodarbojas ar sportu, skrien, brauc ar riteni, peld." Šodien Viesturam mēģinājums ir beidzies, un viņš dosies mājās. Tomēr mēģinājumu nedēļa ir bijusi ļoti saspringta, un atpūsties tik drīz vis nesanāks. "Brīžiem, protams, rodas jautājums, kādēļ citi var baudīt vasaru, bet mēs ņemamies pa mēģinājumiem," smaida Viestura mamma.
Draugiem īpaši nestāsta
Viestura kolēģis Dmitrijs ir mazliet vecāks un koklē jau piecus gadus, kopš otrās klases. Viņš atzīst, ka ideja par koklēšanu esot iepatikusies mammai. "Bez kokles māku spēlēt arī ģitāru, to man iemācīja brālis. Īstenībā, ja māki spēlēt kokli, citus stīgu instrumentus iemācīties ir viegli." Puisis izskatās ļoti nopietns, tiesa gan, kad pajautāju, kā pret kokļu mūziku izturas draugi, viņš atklāj, ka draugiem par to nemaz nestāstot. "Viņi visi zina, ka es labi spēlēju ģitāru, un ar sarežģītāku informāciju cenšos viņus neapgrūtināt," smaida Dmitrijs.
Savukārt Ansis Jansons (22), ko satieku gaitenī, koncertā spēlēs kokles solo. Viņš stāsta, ka ar tradicionālo mūziku ir saistīts visu dzīvi. "Es kokli spēlēju aptuveni piecus gadus, bet pirms tam spēlēju citus instrumentus. Pēdējos trīs gadus mācu spēlēt kokli arī citiem. Galvenais pamudinājums pievērsties koklei man bija Laima Jansone, kas ir talantīga koklētāja un popularizē šo mūziku. Man patīk kokles sniegtā brīvība. Patīk etnogrāfiskās kokles arhaiskā skaņa. Patīk tas, ka, pat viegli pieskaroties stīgām, tās steidz atbildēt."
Koklētāju lielkoncerts Mana skārienjutīgā kokle
10. jūlijā plkst. 19 Lielajā ģildē Rīgā
Koncertā piedalīsies 220 koklētāju
Kāpēc tāds nosaukums? – "Mūsdienās bērni meistarīgi darbojas ar skārienjutīgām ierīcēm – telefoniem, datoriem –, bet daudzi tikpat meistarīgi spēj ar savu pieskārienu ievibrēt instrumentu stīgas un mūsu sirdis. Koncertā, kurā atklāsim vārda "kokle" burtus, varēs iepazīt kokli visplašākajā spektrā: no etnokokles līdz akadēmiskajai, no tautasdziesmām līdz laikmetīgajai mūzikai. Koncerta programmā ir iekļautas arī – pēc pašu koncerta dalībnieku aptaujām – populārāko dziesmu apdares no Prāta vētras, Metallica u. c. grupu repertuāra. Koncerta noslēgumā skanēs Valta Pūces darba pirmatskaņojums, kurā muzicēs visi notikuma dalībnieki," par ieceri stāsta koncerta mākslinieciskā vadītāja Kristīne Ojala