Īpašs Raimonda Paula mūzikas koncerts ar pašu Maestro pie klavierēm notiks Latvijas Nacionālajā operā 7.decembrī. Tajā viņš iepazīstinās ar saviem jaunākajiem muzikālajiem projektiem. Vienā vakarā būs divi pirmatskaņojumi: tikko iznākušā albuma Tres Aquas skaņdarbi — 14 latviešu tautasdziesmu apdares jaunā instrumentālā skanējumā klavierēm, vijolnieka Raimonda Ozola vadītajai Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu grupai un džeza mūziķiem, turklāt īpašu akcentu piešķirs brazīlieša Tjago Loei perkusiju spēle. Pirmatskaņojumu piedzīvos arī jaunās dziesmas ar krievu dzejnieka Jevgeņija Jevtušenko vārdiem. "Mēs ejam uz riskantu lietu. Dziesmas nav apspēlētas, nav raidītas. Mēs tās atskaņosim pirmo reizi. Es ceru, ka arī dzejnieks atbrauks," jau sasveicinoties brīdina Raimonds Pauls.
Vai esat liels krievu dzejas mīļotājs? Kas pamudināja rakstīt ar Jevtušenko vārdiem?
Nejauši atradu reiz 1989.gadā rakstītu dziesmu ar viņa dzeju Dai Bog (Dod Dievs!). To dziedāja kādreiz ļoti slavenais krievu dziedātājs Aleksandrs Maļiņins. Pēc tam nāca 90.gadi, kad vairs vispār nedarbojos ar krievu dziesmām. Nejauši šovasar gadījās ar Jevtušenko satikties Vitebskā festivālā Slavjanskij bazar. Teicu: iedod man kādu dzeju, mēģināšu kaut ko uzrakstīt. Viņš atsūtīja pantiņus un pēc tam pat dažām manām melodijām pierakstīja tekstu. No tā izveidojās 11 dziesmas, ko mēs ar Intaru Busuli tagad gatavojam. Kas no tā sanāks, nezinu. Busulim nāvīgi grūti iet (Pauls iesmejas savu raksturīgo smieklu). Tā ir dzeja, nevis vienkārši dziesmiņa traļivaļi! Izmantojot situāciju, ka Operā 7.decembrī spēlēsim tautasdziesmas, izdomāju salaist visu kopā. Pēc tam gatavošos spēlēt ar Marisu Jansonu.
Ar Jevtušenko sen kā sadziedājāties?
Pazinām viens otru, taču tagad kontaktējamies no jauna. Viņš ir viens no visizcilākajiem Krievijas dzejniekiem. Profesors, pasniedz ASV universitātēs krievu literatūru. Ar viņu pabūt kopā ir bauda. Viņš nav tāds mierīgs. (Jau paskatieties uz viņa spilgto žaketi!) Bet kā viņš — lielisks aktieris — lasa savu dzeju, tā nelasa neviens! Viņš savulaik pats lasīja savu slaveno poēmu Sievu krauja (Babjij jar), uzstājoties kopā ar Izraēlas Simfonisko orķestri, ko diriģēja Zubins Mehta.
Varbūt drīz pats kopā ar dzejnieku uzstāsieties Krievijā?
Starp citu, viņš nav krievs. Viņš ir no Talsiem. Baltijas vācietis. Viņš man pats stāstīja, ka uzvārds ģimenei bijis pavisam cits. Tas nomainīts Staļina laikos.
Vai dziesmas ir par mīlestību? Atkal?
Par mīlestību. Bet viņš to māk. Viņš ir dzejnieks. To ir grūti izstāstīt. Tas ir jādzird. Valoda viņam nav tāda, kas derētu šlāgeriem. Viņa dzejā ir dziļa jēga. Dabīgi, ka viņš savos gados — viņam ir pie astoņdesmit — atceras arī savas pirmās mīlestības, ciešanas. Bet arī man tas piestāv.
Par tautasdziesmām — vai nebija bail, ka brazīliešu ritmi un enerģija nomāks latvisko būtību? Intimitāti?
Nē. Starp citu, pēdējā laikā pirmajās vietās pasaules mūzikā visur ir meksikāņu mūzika un izpildītāji. Elektrisko roku, popmūziku, troksni visi jau ir atēdušies un atkal sāk meklēt folklorā. Tur ir brīnišķīgas lietas. Kaut vai brazīliešu bassa nova vai argentīniešu tango. Viņi nespēlē troksni! Viņi muzicē intīmi. Mums nezin kāpēc visur lipina: roks, roks! Katram ir rokopera. Bet kāds tam sakars ar roku? Saliek četras dziesmiņas kopā, tikai spēlē piecreiz skaļāk.
Man visu mūžu pārmetuši lirisko sentimentu. Bet tik un tā liriskā dziesma vienmēr būs līdere. Sava prieka pēc spēlējos ar vienkāršām lietām. Arī šoreiz centos atlasīt melodiskākās tautasdziesmas un atrast savu pieeju. Tās apdarinājuši gan Vītols, gan Melngailis. Viņi saprata, ka tur ir tas skaistums. Jauno disku uzskatu par labā nozīmē fona mūziku. Jo dziedot, mēs taču latviešu tautasdziesmu citiem pārtulkot nevaram. Spēlējot pēdējo dziesmu Mājās eju, centos tēlot, ka esmu piedzēries un nevaru nospēlēt — it kā vilktu atpakaļ. Vai man tas izdevās? Nezinu. Bija grūti, jo es vairs nedzeru!
Pasaulslavenais diriģents Mariss Jansons intervijā Dienai pavasarī atzinās, ka viņam ir "viens sapnis, sens sapnis. Es ļoti gribētu uzstāties kopā ar Raimondu Paulu! Jā, viņš man ir kaut kas sevišķs. Es viņu tiešām dievinu". Jau šomēnes 22.decembrī tas notiks mūsu Operas 90.jubilejas koncertā. Nervozējat?
Drīzāk man būtu jāuztraucas, lai nenokristu no krēsla! Ja man būtu jāspēlē Šopēns vai Rahmaņinovs, tad gan uztrauktos. Bet es spēlēšu to, ko pats esmu rakstījis, — būs mūzika no filmas Teātris, izrādēm Kerija un Kaligula. Šajā mūzikā varu rīkoties, kā man pašam ienāk prātā. Tāpēc nebaidos. Gluži otrādi — man patiks saspēlēties. Lai gan no pieredzes zinu, ka man ir grūti spēlēt ar orķestri. Esmu virzīts uz džezu un pieradis pie spilgti izteikta ritma. Bet orķestris vienmēr velk atpakaļ. Stīgas skaisti skan, bet arī tik smuki "atvelk". Tu gribi iet uz priekšu, bet tev jāiet kopā ar viņiem. Bet pie tā ir jāpierod. Esmu jau izbaudījis, cik grūti bija ar Māri Sirmo un viņa kori Kamēr… Esmu pieradis: viens, divi, trīs, četri. Bet te jāskatās uz diriģenta roku: kad viņš rādīs iekritienu?
Man daudz palīdz tas, ka esmu beidzis konservatoriju kā pianists un mācījies pie profesora Hermaņa Brauna, viena no izcilākajiem koncertmeistariem, kāds vispār mums bijis. Viņš bija fenomenāls, nolika priekšā notis un teica: spēlē kopā ar mani! Es tiku tikai līdz otrajai lapai. Tālāk nekad! Taču viņš vienreiz "iekrita", un tas man toreiz sagādāja baigo gandarījumu.
Esat kontaktā ar Marisu Jansonu?
Mums ar sievu savulaik bija labas attiecības ar viņa vecākiem. Toreiz, vēl padomjlaikā, vasarās dzīvojot Mellužos, ar viņa tēvu ievērojamo diriģentu Arvīdu Jansonu un viņa kundzi tikāmies bieži. Jansons tēvs vienmēr ar labestību izturējās pret to, ko es darīju. Nebija tā, ka skatītos no nopietnās mūzikas pārstāvja augstumiem. Bija ļoti patīkami ar viņu parunāties. Pēc tam tikai sapratu, kāpēc viņi aizbrauca uz Pēterburgu. Kārtējās mūsu, Latvijas intrigas, skaudība un konflikti. Fui! Bez tā neiztikt nevienā mākslas izstādē. Pat tādā izklaides pasākumā kā Koru kari, pat tur sakaujas. Un Opera vienmēr bijusi intrigu perēklis, lai viņi man piedod. Nesauksim vārdā vienu lielu diriģentu, kurš te komandēja parādi tajā laikā. Pie mums ir pieņemts nenovērtēt cilvēkus, kuri ir uz vietas, — ignorē. Pēc tam, kad viņi jau citur gūst panākumus, sākam slavēt. Tā bija, kad Arvīds Jansons sāka diriģēt Japānā un strādāja ar slaveno Ļeņingradas filharmonijas simfonisko orķestri. Neesmu dzirdējis, ka Jansoni sauktu savu dēlu Marisu par brīnumbērnu. Viņš visu ir paveicis ar milzīgu darbu. Par to, ko viņš šodien sasniedzis, var sapņot daudzi.
Vai turpinājāt draudzību arī pēc tam, kad Jansoni aizbrauca no Latvijas?
Gājām katrs savu ceļu. Kad iegāju Krievijas tirgū — un mani tur diezgan bieži rādīja televīzijā ar visādiem dziedātājiem —, dabīgi, viņi to redzēja. Marisa izvēle man ir liels gods. Tagad varēšu teikt, ka esmu spēlējis kopā ar Marisu Jansonu! Tā ir laba reklāma. Kā dziedātājiem, kuriem ir svarīgi, ja viņi var pateikt, ka uzstājušies kopā ar Domingo vai Pavaroti. Esmu koncertējis Ņujorkā, Medisona avēnijā. Esmu spēlējis arī Ņujorkas slavenajā Kārnegi zālē, tikai nevienam nesaku, ka tas bija mazajā zālē. Kāpēc tas jāzina? Bet par naudu jūs varat uzstāties, kur vien gribat.
Paspējāt arī uz Kerijas pirmizrādi, kas nupat notika Klaipēdas Muzikālajā teātrī?
Nē. Nu ko es tur aizbraukšu tikai paklanīties un atpakaļ? Tad man būtu jāatsakās no mēģinājuma Operā!
Gatavojoties koncertiem, cītīgi vingrināties?
Nekad agrāk neesmu tik daudz spēlējis kā tagad! Sava prieka pēc. Sevišķi, ja trāpās labs instruments. Lai gan Latvijā tādi gadās reti. Paldies Dievam, ka man pašam mājās ir labas klavieres. Dievs dod, lai visur būtu tādi Steinway koncertflīģeļi, kāds ir jaunajā Stradiņa universitātes Aulā. Ir simtiem pianistu, bet katram klavieres skan citādi. Mani neapmierina tas, ka liela daļa šodienas pianistu nemāk no klavierēm izdabūt toni, nokrāsas.
Jūsu panākumu recepte?
Cenšos visu laiku pats sev izdomāt kaut ko jaunu. Savā žanrā man viss iet no rokas. Stāv priekšā dažādi ieraksti, dažādas kombinācijas. Nākamais būs koncerts kopā ar aktrisi un dziedātājuRēziju Kalniņu un sitaminstrumentālistu Rihardu Zaļupi. 12.janvārī Dailes teātra Mazajā zālītē. Pa ilgiem laikiem esmu saticis mākslinieci, kura ir absolūti visu izdomājusi, ko viņa darīs uz skatuves. Arī režiju: kas būs fonā, kā es nākšu ārā. Tas ir Pugačovas piegājiens. Tā atkal būs mana kārtējā avantūra. Bet neskaudiet. Izdomājiet arī jūs kaut ko!
Protams, lai rīkotu koncertus, ir vajadzīgi līdzekļi, diedelēšana no sponsoriem. Tas pazemo. Tu tiec pakļauts diktātam, jo tev neviens par velti neko nedos. Tev ir jāatstrādā. Manai māsai Edītei Pauls-Vīgnerei tagad ir izstāde Lietišķās mākslas muzejā. Viņa ir viena no spēcīgākajām mūsu gobelēnistēm, viņai ir 70 gadu jubileja. Bet vai par to kādam ir interese? Ja es nepalīdzētu, šīs izstādes nebūtu. Bet uz Parīzi par milzu naudu varēja aizvest piecus runājošos akmeņus, tas maksāja pusmiljonu. Ko mēs ar to ieguvām? Labāk tur būtu aizsūtījuši kādu kori vai aicinājuši Latviju pārstāvēt Elīnu Garanču. Vai zināt, kur pagājušajā nedēļā biju? Kopā ar Aināru Šleseru un kultūras ministru Intu Dālderi aizgājām uz Kongresu namu. Varat uzrakstīt ar lieliem burtiem, ka Pauls grib būt par Rīgas mēru divas dienas!
Kālab?!
Pirmajā dienā es pieņemtu savu vienīgo rīkojumu, ka jāaiztaisa ciet Rīgas Kongresu nams un jāpārbūvē par kārtīgu koncertzāli. Bet otrajā dienā mani noņemtu no amata. Esmu jau vairākus gadus to kladzinājis. Ģeogrāfiski šis nams atrodas vislabākajā vietā, kāda Rīgā var būt. Nams ir galīgi nolaists, līdz pēdējam. Tur notiek visādi trešās šķiras muzikāli pasākumi. Tas ir tipisks kultūras nama paveids. Apstākļi mūsu galvenajā koncertzālē Lielajā ģildē arī ir nožēlojami. Padomājiet, ja šajā vietā stāvētu normāla akustiskā koncertzāle? Vai tā nebūtu labākā vieta Rīgā? Es nerunāju vairs par AB dambi, tas ir nereāli. Auto pazemes stāvvietas ir. Sabiedriskais transports ir. Pat kājām var aiziet. Kāpēc te nevar būt koncertzāle? Pagaidām visi gali ir ūdenī. Varbūt sajūt, ka neko daudz tur nenopelnīs?