Šie trīs operu viencēlieni pasaulē pazīstami un tiek rādīti vienā vakarā ar nosaukumu «Triptihs» («Il Tritico»). Pilnā apjomā, kā to iecerējis Pučīni, „Triptihs” Latvijas Nacionālajā operā tiek iestudēts pirmoreiz. Pirmizrādei 8.jūnijā sekos izrādes 13.jūnijā, kā arī LNO augusta izrāžu sērijā – 15.augustā.
Kā pastāstīja I.Vasiļjeva, Triptiha iestudējuma muzikālais vadītājs ir Modests Pitrens, diriģents Atvars Lakstīgala, režisors Viesturs Kairišs, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Jurjāne, dramaturgs Johens Breiholcs, gaismu māksliniece Karina Pēšone. Iestudējumā iesaistīti gandrīz visi LNO solisti un viesi Kristīne Opolais, Asmika Grigorjana, Kosma Ranuers, Tjago Arankams, Maksims Aksenovs.
«Varu tikai iztēloties Pučīni domu gaitu – rakstot „Triptihu”, viņš jau daudzus gadus bija vispāratzīts ģēnijs ar savu neatkārtojamu stilu, otrs slavenākais un visbiežāk atskaņotais dzīvais komponists pasaulē aiz Riharda Štrausa. Manuprāt, Pučīni meklēja kaut ko sev pašam interesantu, viņš gribēja atrast jaunus izteiksmes līdzekļus,» stāsta iestudējuma režisors Viesturs Kairišs. Režisors norāda, ka trim viencēlieniem tikai „Māsa Andželika” ir tāds tipisks Pučīni, „Apmetnis” un „Džanni Skiki” ir atšķirīgi. Kā uzskata režisors, šajā trīsdaļīgajā struktūrā ir kaut kāds noslēpums.
«Kā zināms, pats Dante, kas bija Pučīni iedvesmas avots, sacerot „Dievišķo komēdiju”, izvēlējās trīsdaļīgu struktūru – tā sastāv no Elles, Šķīstītavas un Paradīzes. Un, lai gan tikai „Džanni Skiki” sižets ir ņemts tieši no Dantes šedevra, katra no „Triptiha” daļām ir kaut kādā veidā saistīta ar šo trīsvienību. Katra no šīm trim – Elle, Šķīstītava, Paradīze – ir būtiska cilvēka dzīves sastāvdaļa. Tās šķir un vienlaikus vieno šos trīs viencēlienus.», stāsta V.Kairišs.
Kā atgādināja I.Vasiļjeva, pasaules pirmizrādi „Triptihs” piedzīvoja 1918. gada 14. decembrī Ņujorkas Metrfopolitēna operā. Atsauksmes bijušas dažādas, tomēr lielākā daļa skatītāju un kritiķu slavēja cikla noslēdzošo, komisko viencēlienu „Džanni Skiki” kā veiksmīgāko no visām trim operām. 1919. gada 11. janvārī „Triptiha” Eiropas pirmizrāde notika Romā, to apmeklēja arī pats autors. Sekoja citas izrādes Eiropā, ASV un Dienvidamerikā un, tā kā visiem patika „Džanni Skiki”, tas drīz parādījās opernamu repertuāros kā patstāvīgs iestudējums. Viens no populārākajiem sacerējumiem ne tikai „Triptiha”, bet, iespējams, visas Pučīni daiļrades kontekstā ir Lauretas ārija no „Džanni Skiki”, kuras valdzinājumam pirmizrādes publiku pakļāva Florensa Īstone (Florence Easton), bet kopš tā laika to darījušas gan visu paaudžu operas grandāmas, tostarp Marija Kallasa, Viktorija de los Anhelesa, Renata Tebaldi, Monserata Kavaljē, Elizabete Švarckopfa, Renata Skoto, Andžela Georgiu, Ketlīna Betla, Renē Fleminga un Anna Ņetrebko, gan tādas populārās kultūras superzvaigznes kā Sāra Braitmena un Šarlote Čērča.
Pēc iestudējuma veidotāju apkopotajiem datiem, tā izrādījusies gana laba mūzika visdažādākajām filmām no gleznainās kinolentes „Istaba ar skatu” (1985) un smeldzīgā mīlas stāsta „Kapteiņa Korelli mandolīna” (2001) līdz tādiem atslodzes produktiem kā „Rokijs Balboa” (2006) un „Mistera Bīna brīvdienas” (2007).
Pučīni gadiem ilgi iebilda pret „Triptiha” dalīšanu atsevišķās vienībās (vēl vairāk viņu kaitinājuši tādi iestudējumi, kur vienā vakara daļā līdzās kādai no „Triptiha” operām tika rādīts kāda cita komponista viencēliens), tomēr pirmās divas operas uz ilgu laiku faktiski pazuda no publikas redzesloka. Kā patstāvīgi iestudējumi Latvijas Nacionālās operas repertuārā pabijuši „Džanni Skiki” (1932, diriģents Lovro fon Matačičs, režisors Ludolfs Liberts) un „Māsa Andželika” (1993, diriģents Normunds Vaicis, režisors Guntis Gailītis).