Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga ikgadējā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā šoreiz nepiedalījās, toties tieši tā priekšvakarā 22. janvārī uz tās pašas skatuves Lielajā ģildē piedāvāja patiesi spilgtu, pārsteidzošu un kvalitatīvu mūzikas notikumu, kurš tāds noteikti paliks visa gada koncertdzīves griezumā. Par to jāpateicas sadarbībai ar somu vijolnieku Peku Kūsisto – drosmīgu un neparastu interpretācijas mākslinieku, kurš pazīstams ar savu atvērtību dažādiem mūzikas stiliem – to vidū eksperimentālās mūzikas projektiem un performancēm, džezam, elektrodžezam, tautas mūzikai, hiphopam un noise. Spēlēdams itāļu vijoļmeistara Džovanni Batistas Gvadanjīni 1752. gadā izgatavoto instrumentu, viņš šajā vakarā bija gan solists, gan atskaņojuma vadītājs, kurš, pateicoties savam komponista un improvizētāja talantam, spēj būt arī lielmeistaru mūzikas līdzautors.
Šarmantais huligāns
39 gadus vecais Peka Kūsisto pārsteidz ar neparastu radošo daudzpusību. Viņš ir gan spožs un ziemeļniekiem netipiski spontāns vijoļvirtuozs, gan vienlaikus ļoti izsmalcināts, niansēts, dziļš interpretācijas mākslinieks. Ne velti – līdz šim vienīgais soms, kuram veicies plūkt laurus Žana Sibēliusa vijolnieku konkursā. Turklāt viņš ir neizsmeļams ideju ģenerators, šarmants huligāns radošajā ziņā. Pekas Kūsisto idejas mēdz būt izaicinoši neordināras, taču dziļi pamatotas, viņš droši un pārliecinoši kāpj pāri žanru un stilu robežām.
Arī šī koncerta repertuārs tikai pirmajā acu uzmetienā šķita veidots pēc ierastajiem jaukto programmu standartiem, kur līdzās gadsimtu pārbaudi izturējušai klasikai likta laikmetīgā mūzika. Konkrētajā gadījumā klasiskās vērtības pārstāvēja Vīnes klasicisma korifeju Volfganga Amadeja Mocarta Vijoļkoncerts (La mažorā, K.219) un Jozefa Haidna Atvadu simfonija fa diēza minorā (Hob.I:45), savukārt laikmetīgo mūziku – XX gadsimta meistaru amerikāņu modernisma pioniera Čārlza Aivsa, padomju disidenta, postmodernās polistilistikas virtuoza Alfrēda Šnitkes un norvēģu modernisma celmlauža Ārnes Nūrheima opusi. Iepriekš nepieteiktas, programmu atsvaidzināja divas somu tautas dejas, kuras spēlēdams Peka Kūsisto pārtapa par īstu tautas mūziķi – vijolētāju. Finālā izskanēja kāda sērīga tautasdziesma, kuras valdzinoši noslēpumaino skanējumu veidoja vijoles solo kopā ar paša vijolnieka balsi.
Dzīvība, nevis vecas trofejas
Taču šī ir tikai aisberga redzamā virsotne. Zem tās – likumsakarīga, groda mākslinieciskā koncepcija, kurā viss savīts kopā asociatīvā sakņu sistēmā. Tās kopsaucēji ir dialogi šī jēdziena visplašākajā nozīmē, kā arī instrumentālais teātris. Tas iesākās ar neredzamo jautātāju – aizskatuvē spēlējošo trompetistu Jāni Porieti Čārlza Aivsa ikoniskajā Jautājumā bez atbildes, kurš sastapās ar stīgu instrumentu pārpasaulīgo harmoniju uz pašas klusuma robežas. Savukārt Ārnes Nūrheima miniopuss Individualizēta slāņu altimetrija vakara noslēgumā atskanēja kā tāla, dīvaina atbalss Jozefa Haidna Atvadu simfonijai, kuras fināla gaitā orķestra mūziķi cits pēc cita atstāja skatuvi.
Mūziķi uz skatuves pārgrupējās arī Alfrēda Šnitkes kolāžā Moz-Art à la Haydn, turklāt šis piedzīvojums sākās tumsā. Pazīstamais Šnitkes skaņdarbs divām solo vijolēm un stīgu orķestrim, kura leģendārie pirmatklājēji savulaik bija vijolnieki Gidons Krēmers un Tatjana Grindenko, tagad izskanēja vitālā un dzīvi intonētā Pekas Kūsisto un Sinfonietta Rīga koncertmeistares Martas Spārniņas saspēlē, tādējādi tika apvienotas Mocarta tēmu alūzijas ar Haidna Atvadu simfonijas asprātīgo hepeningu.
Vispārsteidzošākais negaidot izrādījās ciemiņa piedāvātais Mocarta Vijoļkoncerta lasījums, jo tas pierādīja, ka klasika nav nedz neaizskarams etalons, ne veca trofeja. Meistara notīs rakstīto Peka Kūsisto bagātināja ar savu komponista talantu – ar paša sacerētām solo kadencēm mūsdienu mūzikas valodā. Vijoļkoncerts ritēja spontānā un ļoti personiskā dialogā ne tikai ar šodienu, bet arī ar baroku, kura dzīvā intonāciju retorika atsvaidzināja gan solista, gan orķestra skanējumu. Tas panākts ar negaidītiem, drosmīgi mainītiem štrihiem (stīgu skāruma veidiem) gan solista, gan orķestra partitūrā, kur Sinfonietta Rīga burtiski iezaigojās jaunās krāsās un vitalitātē. Šī gan nav pirmā reize, kad Sinfonietta Rīga tik pārliecinoši un jūtīgi seko jauniem radošiem izaicinājumiem: spilgtas un neparastas šī orķestra pārvērtības piedzīvotas gan sadarbībā ar britu baroka arfistu Endrū Lorensu-Kingu un britu ģitāristu, arfistu un dejotāju Stīvenu Pleijeru, gan itāļu baroka vijolnieku Enriko Onofri.