Kaja Kann četras reizes saņēmusi Igaunijas nacionālo teātra balvu kā labākās dejas izrādes autore un ar savām performancēm pārsteigusi cilvēkus vairāk kā 25 valstīs. Ingvilda Haugstāde Norvēģijā pazīstama kā improvizācijas tehniku meistare un pasniedzēja, bet Kristians Šroders ar savām emocionālajām un gudrajām izrādēm bērniem no trīs gadu vecuma ir iekarojis skatītāju mīlestību daudzviet pasaulē.
Par iešanu uz teātri – mājas arests.
Kad satieku radošās darbnīcas vadītājus, viņi pēc vairāku stundu darba beidzot ir vienojušies, ka no 30. maija līdz 1. jūnijam pētīs aizliegtās tēmas teātrī bērniem un jauniešiem, provocējot Latvijas un citu valstu dalībniekus meklēt un pārkāpt tās robežas, kuras mēs paši sev novelkam brīdī, kad sākam sarunāties ar bērnu. Tomēr, pirms runājam par seksu un vardarbību uz skatuves, vaicāju, kāda ir bijusi viņu pašu pirmā teātra pieredze.
Izrādās, ka visiem šobrīd ļoti aktīvajiem teātra profesionāļiem pirmā saskarsme ar teātri notikusi diezgan vēlu –skolas laikā. Tomēr teātra apmeklējums pavisam noteikti bijis liels notikums. Kaja smejoties stāsta, ka trīspadsmit gadu vecumā esot atstāta mājās pieskatīt jaunāko māsiņu. Tas bijis ļoti garlacīgi, tāpēc viņa nolēmusi kaut kur aiziet un atcerējusies par opereti, kas reklamēta televīzijā. Atstājusi māsu mājās un slepeni devusies uz Igaunijas Nacionālo operu. Pēc tam vecāki viņu sodījuši ar trīs dienu ilgu mājas arestu.
Kad vaicāju, kādai būtu jābūt izrādei, par kuras apmeklēšanu viņi būtu ar mieru izciest mājās arestu arī šodien, visi viennozīmīgi uzsver – tādai, kas ļauj domāt pašam. "Kāpēc pieaugušajiem liekas, ka bērnam viss ir jāpasniedz uz sudraba šķīvīša? Tikai tās izrādes, kas izraujas no pierastajiem bērnu izrāžu štampiem, kas iet ārpus ierastajām robežām, ir vērtīgas." – piebilst Ingvilda.
108 teātri bērniem un nauda
Kristians stāsta, ka Dānijā esot 108 teātri, kas strādā bērniem un jauniešiem. Ir daudz cilvēku, kurus interesē šī auditorija un savā ziņā arī žanrs, tomēr aktierim tas nozīmē tikai vienu – bezgala agras rīta stundas dodoties uz skolām un bērnudārziem, lai uzbūvētu dekorāciju un nospēlētu izrādi ar cerību, ka bērni iegūs kultūras pieredzi un ar tās palīdzību veidos cilvēcīgāku nākotni. Arī Norvēģijā ir ļoti daudz teātru bērniem, kuriem ir iespēja iegūt valsts finansējumu viesizrādēm skolās un bērnudārzos. "Ja bērns nevar atnākt uz teātri, tad teātris nāk pie bērna! Tāda ir Norvēģijas valsts attieksme. Mūsu izrādes tiek apmaksātas, jo Norvēģijā ļoti liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai bērns pēc iespēajas agrāk iegūtu ar mūziku, mākslu un teātri saistītu pieredzi, kas ir neatņemama izglītības sastāvdaļa." – situāciju savā valstī komentē Ingvilda. Protams, ka arī Norvēģijā ir teātri, kuriem ātra peļņa ir svarīgāka par mākslu, tāpēc lielajos teātros bieži izvēlas klasikas uzvedumus un tādas lugas, kuras bērns varētu "viegli apēst". Lai veidotu dažādāku izrāžu piedāvājumu, valstiskā mērogā tiek atbalstīti neatkarīgie profesionālie teātri, kuri biežāk kā lielie teātri cenšas veido bērniem un viņu vecākiem mākslas darbus.
Kad visi trīs sarunas dalībnieki nosauc savu izrāžu bērniem un jauniešiem tēmas, saraksts ir iespaidīgs – bailes, šausmas, panika, vientulība, mēnessērdzība, darbs, mīlestība, izvarošana, sekss, nāve, smaržas, lietus, skaņas, draudzība, attiecības, pasakas… Uzskaitījumu varētu vēl turpināt, bet Kristians mūs pārtrauc, uzsverot, ka viņš veido izrādes bērniem no trīs līdz astoņiem gadiem un tas ir laiks, kad cilvēkam nevajadzētu stāstīt, cik nežēlīga un slikta ir pasaule, kurā viņi dzīvo. "Bērniem ir nepieciešami labi stāsti un pasakas, kas atvērtu viņu prātus un ļautu viņiem bez bailēm satikties ar pasauli."
Sekss uz skatuves...ar bērnu
Tātad tomēr pastāv tēmas par kurām teātrī ar bērnu nerunāt? Kaja saka, ka nav tādu aizliegto tēmu. Vienīgais, kas patiešām svarīgi, uzsākot darbu pie jaunas izrādes, ir mākslinieka paša ieinteresētība. Nav jāuztraucas, ko par to domās bērni vai viņu vecāki, svarīgi ir godīgi atbildēt uz saviem jautājumiem, un tad to novērtēs visa vecuma skatītāji.
Aizliegtās tēmas šobrīd interesē ļoti lielu teātra profesionāļu daļu, apgalvo Kristians: "Es tikko atgriezos no lielākā bērnu un jauniešu teātra festivāla Dānijā, kurā ASSITEJ (starptautiska organizācija, kas apvieno teātrus, kas strādā bērniem un jauniešiem) dalībnieki no visas pasaules diskutēja par jautājumu, ko bērnam vajadzētu vai nevajadzētu redzēt teātrī. ".
Ingvilda domā, ka bērni spēj saprast daudz vairāk, nekā pieaugušie viņiem piedāvā. Kāpēc izrādēm bērniem obligāti vajadzīgas priecīgas beigas? Kāpēc mums liekas, ka bērnam noteikti no teātra jāiznāk "laimīgam" ? Pieaugušajiem šķiet, ka bērni ir jāaizsargā, un tas ir pareizi. Tomēr bieži vien ir tā, ka lielie zālē sēž ar dusmīgām sejām un uzskata, ka izrāde bērniem neder, kamēr mazie skatītāji tajā pašā laikā jūtas pavisam labi. Tas nozīmē, ka tabu tēmas reizēm atrodas tikai pieaugušo galvās…bērni no tādām ir brīvi.
Darbnīcas apakšvirsraksts skan "Rupjš sekss uz skatuves…ar bērnu". Vai šī provokācija ir jēgpilna? Ingvilda saka, ka viss ir atkarīgs no tā, kā šis teikums tiek izlasīts – ja tabu nav, tad viss ir atļauts…arī sekss ar bērnu. Vai tas ir tas, ko mēs gribam? - viņa jautā un Kristians piekrīt, ka tas ir tikai sākums diskusijai, kurā nozīme būs visiem teikumā iesaistītajiem vārdiem un to savstarpējām attiecībām. Kaja piebilst, ka izrāžu veidošana vienmēr ir risks un tās vienmēr ir attiecības…tieši tāpat kā divu cilvēku mīlēšanās, kuras laikā rodas kaut kas jauns. "Tāds arī ir mans mērķis, piedaloties šajā darbnīcā – radīt jaunas un dzīvotspējīgas idejas izrādēm un pierādīt, ka teātris bērniem un jauniešiem ir tikpat nozīmīgs kā teātris pieaugušajiem!" piebilst Ingvilda.
Līdz 17.maijam esošie vai topošie teātra profesionāļiem vēl var pieteikt savu dalību radošajā darbnīcā "Aizliegtās tēmas teātrī bērniem un jauniešiem". Informācija par darbnīcu, vadītājiem un pieteikšanos - www.nomadi.lv