Pirmais iespaids – prieks, ka nav jālieto vārdu savienojums “nogurums no tēmas”. Kombināciju – dzer, smēķē, lamājas un sievietes augstpapēžu kurpēs – režisors spējis parādīt vēl kādā citā intonācijā. Glābiņš no motīvu stagnācijas izrādījusies komēdija. Šķiet, šī ir pirmā izrāde, kurā Džilindžers pasmaida. Arī par sevi. Smaids viņam ļoti piestāv. Visa enerģija netiek tērēta uz viena ģēnija un daudzu mietpilsoņu nesaprašanās tēmu. Killers, kurā izrādās snauž gan ģeniāls dramaturgs, gan kritiķis ar absolūto gaumi (aktrisei par vāju spēli ielaiž lodi pierē), no komiskā sižeta viedokļa, protams, ir atradums – pērle. Ģirts Ķesteris smīdina ar savu pārnopietnību.
Ja par “utīm”, jālūdz, lai režisors Džilindžers pasaka tulkotājam Rupeikam, ka teksts “priekš manis” nav labais tonis izrādē, kur ar stilu un kvalitāti viss kārtībā. Eleganta, virtuoza valoda galu galā ir puiša ar biezajām brillēm (Vudijs Allens) firmas zīme. Paldies aktieriem, kuri, kamēr “pajoliņi – režisori un kritiķi - noskaidro attiecības”, strādā. Šoreiz vērts izlasīt programmiņu.
P.S. Un kā ar tām slēpti neslēptajām reklāmām? Kurš konjaks īsti bija jādzer?