Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Nevienu mirkli nebija vienalga

Atsvešināties no tautas dzīvības neviendabīgās, pretrunīgi daudzbalsīgās pulsācijas – tas ir nožēlojami un agri vai vēlu draud ar traģiskām sekām ne vien valstsvīra, bet arī laikmeta dramaturga darbībā un liktenī – uzskatīja dramaturgs un sabiedriskais darbinieks Pauls Putniņš

Viņš negribēja būt uzmanības centrā, bet viducī – cilvēkos, un tā ir liela atšķirība. Iespējams, to kādreiz varēja arī pārprast, ja tikai pavirši, savā laikā, šķiet, visur, ievēroja viņa stalto stāvu ar romiešu dievam līdzīgo profilu un krāšņo matu rotu labības blondumā. "(..) es iespēju robežās piedalos žūrijās un komisijās, kur mani aicina, braucu uz citām pilsētām, labprāt tiekos ar kolektīviem un cilvēkiem, ja neesmu akurāt nevēlams, vēl labāk – ja esmu gaidīts. Arī pats reizēm uzprasos, piesakos vai vienkārši ielienu," Pauls Putniņš gribēja piedalīties dzīvē un paust savu attieksmi.

81 gada vecumā 1. decembrī pazīstamais dramaturgs, publicists un politiķis Pauls Putniņš, Vecpiebalgas patriots, devās mūžībā, atstājot mantojumā vairāk nekā 30 lugu, iestudējumus dažādos teātros Rīgā un Liepājā, kaislīgus publicistikas rakstus presē un stipras dzimtas saknes, kas plešas tālāk caur bērnu Annas un Indriķa ģimenēm.

Pēdējo gadu ieilgušais piespiedu klusums Paulam Putniņam patiesībā galīgi nebija raksturīgs. "(..) nepieciešami būt dzīvā kontaktā ar apkārtni, ar dzīvi, ar cilvēkiem. Visbīstamākais ir izolēšanās, norobežošanās, atsvešināšanās briesmas. Atsvešināties no tautas dzīvības neviendabīgās, pretrunīgi daudzbalsīgās pulsācijas – tas ir nožēlojami un agri vai vēlu draud ar traģiskām sekām ne vien valstsvīra, bet arī laikmeta dramaturga darbībā un liktenī," – šo paša teikto Silvijas Freinbergas grāmatā Pauls Putniņš un latviešu drāmas divi gadu desmiti (R., Liesma, 1989) var uzskatīt par Paula Putniņa dzīves un radošās darbības kredo.

 

Ļoti asprātīgs un trāpīgs

"Paula Putniņa teātra laiks bija XX gadsimta 70. un 80. gadi, kad katra jauna viņa luga, kas nonāca teātros, radīja skatītāju uzmundrinātu viļņošanos. Diskusijas par to ierosinātām tēmām turpinājās nedēļām kā ģimenēs, tā darba kolektīvos. No mūsu tālaika dramaturgu "varenās kopas", pie kuras piederēja Gunārs Priede, Harijs Gulbis, Pēteris Pētersons un Pauls Putniņš, tieši viņš likās vistuvāk reālajai dzīvei, kas viņu interesēja gan sīkumos, gan lielās lietās. Par to pārliecinājos ne tikai viņa izrādēs, bet arī bezgala interesantajos tējas vakaros, uz kuriem 70. gadu beigās dažkārt tiku uzaicināta. Putniņš un Andrejs Dripe kaisli diskutēja, protams, par teātri, bet vairāk par padomju cenu politiku, kolhoziem, viena vai otra partijas lēmuma slēpto būtību. Tas toreiz padarīja skaidrāku manu skatienu uz apkārt notiekošo. Putniņš savās tālaika lugās bija ļoti asprātīgs un trāpīgs; tādas viņa komēdijas kā Pasaulīt, tu ļaužu ēka..., Paši pūta, paši dega, Muļķis un pletētāji ir interesantas arī tagad – kā precīzas arhetipa "padomju laika latvietis" iemiesotājas," KDi stāsta teātra kritiķe un zinātniece Silvija Radzobe.

Bieži par Paula Putniņa lugām mēdz teikt, ka viņš noraksta no dzīves. Pats šādam viedoklim ar loģisku mākslinieka pašcieņu dramaturgs ir spurojies pretim un saucis to par maldīgu. Sižetiskajās tautas lugās gan esot viens otrs "noskatīts tips kā ierosa", tomēr visi esot "sacerēti un iztēles radīti". "Putniņš ļoti precīzi izvirzīja problēmas un konfliktus, spēja absolūti saredzēt dzīvi tās krāsainībā, nolasīt raksturus no dzīves un stilizēt runas veidu. Publicistiskums bija viņa spēks un vājums," raksturo Līga Ulberte.

 

Bērtulsons – padomju Brands

"80. gados Putniņš uzraksta trīs lugas, ko varētu dēvēt par vienīgajām politiskajām lugām visā t. s. latviešu padomju dramaturģijā, ko sacerējis ar neatkarīgu un drosmīgu prātu apveltīts autors. Uzticības saldās nastas protagonists Bērtulsons cenšas dzīvot pēc Komunistiskās partijas manifesta tēzēm, bet sēj nāvi un iznīcību. Valentīna Maculēviča spēcīgā izrāde Valmieras teātrī kļūst par vienīgo aizliegto iestudējumu Latvijas teātros padomju laikā. Bet Edmunda Freiberga iestudētās lugas Ar būdu uz baznīcu un Ar Dievu pie zemes Nacionālajā teātrī skatītāju zālē raisa sajūsmu un nebeidzamus aplausus, kļūstot bezmaz par tautas manifestāciju. Tik precīzs ir dramaturga ironiski ietonētais skatiens uz procesu, kā atmodas ideju pārņemtā ideāliste – teļkope Marianna Okolokolaka Antras Liedskalniņas ģeniālajā tēlojumā – liek pārsteigumā un šausmās notrīcēt brūkošā režīma funkcionāriem," atceras Silvija Radzobe.

"Joprojām man nav īsti skaidrs, ko Putniņš domāja, tolaik 1981. gadā rakstot Uzticības saldo nastu," neslēpj Līga Ulberte, atzīstot, ka "laikmeta problēmu saprašanā luga ir ļoti būtiska, lai arī ļoti neviennozīmīga un duāla". Dailes teātrī režisors Arnolds Liniņš pretēji Valentīnam Maculēvičam Bērtulsonu interpretēja kā pozitīvo tēlu. Edīte Tišheizere izdevumā Latvijas teātris. 80. gadi (Preses nams, 1995) raksta, ka diskusijā par Bērtulsonu iesaistījušies visi – rakstījuši un polemizējuši teju visi kritiķi, pienākusi vēstuļu lavīna, viņa rīcība apspriesta skatītāju konferencēs. Mazāk vai nemaz neapspriesta palikusi režijas ievirze.

 

Pastāvēsim kaut pie sienas

1987. gadā Nacionālā teātra Lielajā zālē režisors Edmunds Freibergs iestudē Paula Putniņa lugu Ar būdu uz baznīcu. Tā nepārspīlējot kļūst par atmodas manifestācijas un tautas garīgā pacēluma daļu. Izrādi pārpildītās zālēs nospēlēja vairāk nekā simt reižu. Freibergs ir pārliecināts, ka Putniņš apzinājās, kādu "spridzekli" raksta: "Tā bija viena no pirmajām bezdelīgām, kas apliecināja, ka latviešu teātris arī reāli pieslēdzas visiem atmodas procesiem. Kā mēs visi, arī viņš sevī krāja visas emocijas, kas raisās, kad tu dzīvo vienā stulbā sistēmā. Līdz ar to bija iespēja, pat bauda, ka tev vairs nav jārunā Ēzopa valodā – ar simboliem un mājieniem –, bet to var darīt nepastarpināti. Tas radīja īpašu atmosfēru mēģinājumos. Ansamblis bija brīnišķīgs – Antra Liedskalniņa, Lidija Freimane, Uldis Dumpis un vēl, un vēl. Mēs visi dzīvojām ar sajūtu, ka to, kas sāp un kremt, var pateikt tieši un nepastarpināti," atceras Edmunds Freibergs. Izrādes grandiozo popularitāti raksturo kāda epizode, kura režisoram spilgti iespiedusies prātā. Viesizrādēs Liepājā visas biļetes sen jau bijušas pārdotas, bet cilvēki nākuši pie administratora ar naudu rokās un lūguši – mēs pastāvēsim tāpat pie sienas. "Tas bija brīnišķīgi un aizkustinoši," atceras Freibergs. Pēc pirmizrādes, kuru apmeklēja arī atbildīgie cekas ierēdņi, slēdziens bija – ja izrāde būtu iestudēta pirms pāris gadiem, tā būtu aizliegta. Bet tagad ir atmoda, tāpēc var. Režisors izrādes skaistajā liktenī lielu nozīmi piešķir arī aktieru ieguldījumam: "Luga bija ļoti aktuāla, bet neteiksim, ka psiholoģiski ļoti bagātīga. Aktieri daudz darīja, lai to žanriski pareizi atslēgtu. Luga tomēr ir komēdija ar traģikomēdijas smeldzi. Sevišķi Antra Liedskalniņa spēlēja savu lomu ārkārtīgi plašā amplitūdā, sākot no rakstura komikas līdz smeldzīgai dramatiskajai varonei." Kad deputātos nonākusī teļkope Marianna Okolokolaka teica "baznīca", skatītāji dzirdēja arī "brīvība, Latvija, tauta, mēs". Edmunds Freibergs min vēl vienu spilgtu laikmeta liecību: "Pirmajā izrādē – Ar būdu uz baznīcu – partijas sekretārs vēl nevarēja darboties, viņš bija aizbraucis "uz kursiem", bet otrajā – Ar Dievu pie zemes – jau savu nozīmīgu vietu ieņēma Ģirta Jakovļeva un Rolanda Zagorska attēlotais partorgs." 

 

Atmiņu epizode

Kādas būtu Putniņa lugu iespējas mūsdienu teātrī? Līga Ulberte par dramaturga labāko un pārlaicīgāko lugu uzskata 1976. gadā sarakstīto Aicinājums uz pērienu. Skarbo konfliktu vienas ģimenes robežās – saglabāt pašcieņu un principus vai vispār dzīvību –, kuru Putniņš attiecinājis uz 1905. gada notikumiem Latvijā, viņasprāt, varētu pārnest arī uz kādu līdzīgu dramatisku situāciju mūsdienās. "Neapšaubāmi uz urrā varētu iet komēdija Pusdūša par četrdesmitgadīgu mīlnieku tuvināšanos, kas viens otru atraduši ar skaitļojamās mašīnas palīdzību. Vai Gaidīšanas svētki – par aizņemto vecāku vientuļajiem bērniem. Iespējams, mēs sevi atpazītu arī Putniņa 70. gadu lugās, jo dramaturgs jau visu mūžu rakstīja primāri par latviešiem." 

Paulu Putniņu kā cilvēku lieliski raksturo šī Līgas Ulbertes atmiņu epizode.

90. gados kā jauna teātra kritiķe viņa mēdza lasīt referātus par jaunāko dramaturģiju un jaunas pētnieces centībā ne vienmēr gluži glaimojoši izteikusies arī par tolaik aktīvi rakstošā Paula Putniņa lugām. Dramaturgs vienmēr bijis klāt, vēl vairāk – pienācis aprunāties. "Mums vienmēr pēc tam izvērtās ļoti interesantas sarunas, kurās viņš bez aizvainojuma gribēja dzirdēt un saprast, kāpēc es domāju tieši tā. Man radās iespaids par viņu kā par ļoti harismātisku, pamatīgu un ļoti fundamentālu personību, kas savos darbos nemelo un raksta tā, kā jūt un tajā mirklī redz pasauli."

Pats Pauls Putniņš ļoti bieži mēdzis teikt: "Te iekšā ir luga!" Šķiet, viņš to saskatīja gandrīz visur.

 

Atvadīšanās no dramaturga Paula Putniņa notiks sestdien, 8. decembrī, plkst. 13 Vecpiebalgas baznīcā.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Ziemassvētku dāvanas jau esi sagādājis?

Kopā nobalsojuši: 557

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja