Ņujorkas skolas solā: Beigtā zirga līcis
Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties – šis senais, reiz "ideoloģiski kodētais" sauklis nebūt nav zemē metams. It sevišķi, ja tas īstenojams ārpus daudz cietušās, daudz lamātās un nenoliedzami problemātiskās Latvijas augstskolu sistēmas. Mācīties ārzemēs vairs nav nekas īpašs – problēma parasti drīzāk ir materiāla, nevis mentāla. Amerikas augstskolas vienmēr ir bijis iekārojams mācīties gribētāja ceļa mērķis, par spīti šķietami astronomiskajām mācību maksām, un ASV mācās daudzi – gan ar ASV vēstniecības piešķirtajām Fulbraita stipendijām (no 1992. gada ik gadu ASV stipendija piešķir četras piecas stipendijas maģistriem un doktorantiem – red.), gan meklējot iespējas tikt pie pašu augstskolu retajām stipendijām, uz kurām var pretendēt izcilnieki. Kostīmu māksliniece Liene Dobrāja, kura turpina studēt Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolā, iepriekš ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju un veidojusi kostīmus Nacionālā teātra iestudējumiem.
Liene Dobrāja ir krāšņa, temperamentīga, emocionāla būtne – kostīmu māksliniece, kura pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas un cienījama starta profesionālas kostīmu mākslinieces statusā Latvijā nolēma doties studēt uz Ņujorku – vienu no ASV prestižākajām kinoskolām – Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolu. Lienes CV – viņas darinātos tērpus Ņujorkā tapušiem teātra iestudējumiem un īsfilmām – var apskatīt mājaslapā www.galka.lv. Tā arī atgādina, ka Liene Latvijā veidojusi teātra izrādes kopā ar režisoriem Ģirtu Ēci, Gaļinu Poļiščuku, Valdi Lūriņu, Ināru Slucku, darbojusies gan Nacionālajā teātrī, gan kādreizējā Gaļinas Poļiščukas Teātra observatorijā u. c.
Pēdējie ieraksti Lienes Dobrājas CV ir iestudējumi Ņujorkā – līdzās studiju darbiem, īsfilmām ir arī izrādes tā dēvētajā off-Broadway (Ņujorkas teātri nosacīti iedalās komerciāli orientētajā Brodvejā un eksperimentālākajā off-Broadway – red.). Skaļākās un pozitīvākās atsauksmes pērn izpelnījās izrāde Melnais piens (Black Milk, režisors M. Kaufmanis), recenzijās tika slavēts arī Lienes Dobrājas darbs, sarūpējot izteiksmīgus tērpus Krievijas provincē notiekošās lugas varoņiem.
Ar Lieni esam tikušās vairākas reizes, un saruna vienmēr nemanāmi aizslīd neformālās teritorijās – šķiet, Liene ir pārāk vitāla, lai viņu ietilpinātu formālos rāmjos, arī intervijas rāmjos. Lienei pirms trim gadiem paveicās – viņas portfolio, Mākslas akadēmijas diploms un profesionālā prakse bija pārliecinošs arguments, lai Tiša Mākslas skola viņu uzņemtu studentu vidū un arī palīdzētu atrisināt mācību maksas problēmu. Patlaban Lienei aiz muguras trešais studiju gads. Par studijām, kursabiedriem, pasniedzējiem Liene stāsta aizrautīgi, nav šaubu – tā patiesi ir elitāra iespēja baudīt izcilu Ņujorkas teātra profesionāļu lekcijas, pieredzi, arī – kontaktus ar vidi.
Viss, šķiet, ir tepat un ar roku aizsniedzams. Uz vienu no studentu izrādēm atnācis arī leģendārais dramaturgs Edvards Olbijs, pēc kura lugas Kam no Vulfa kundzes bail ir uzņemta filma ar Elizabeti Teilori. "Un te atnāk Olbijs un nosēžas blakus, es gandrīz noģību," smej Liene. Tomēr pie "ģīboņa no slavenībām" Ņujorkā ātri var pierast. Lienes pasniedzēju vidū ir gan Deivids Steins, kurš bijis filmu Melnais gulbis, Gaišo atmiņu mūžīgais starojums (ar Džimu Keriju) u. c. mākslinieks. Milzīga autoritāte ir pasniedzēja Sūzena Hilfretija, viens no viņas jaunākajiem darbiem ir skandalozais Rigoleto iestudējums Metropolitēna operā. "Viņa ir arī leģendārā Brodvejas šova Wicked (Noburtais) kostīmu māksliniece," piebilst Liene, stāstot, ka ar šo tagad superpopulāro šovu savulaik notikušas brīnumainas pārvērtības, uz kādām cer katrs teātra cilvēks, – iestudējums sācies kā mazs teātra projekts, bet vēlāk kļuvis par kases hitu. "Viņa ir forša beibe," raksturojot savu pasniedzēju, nosmej Liene. Pasniedzēji savus studentus lutina ar iespēju redzēt viņu veidotās izrādes. Zinot, ka Ņujorkā teātra biļetes maksā arī vairākus simtus dolāru, tas nav maz. Tomēr tuvība lieliem vārdiem nebūt nepadara profesionālās izsišanās ceļu vieglāku – jauns mākslinieks var tikai priecāties par iespēju veidot tērpus ne tikai studentu izrādēm, bet arī nokļūt profesionālajā vidē – kā tas notika ar jau pieminēto izrādi Black Milk, kurā strādāja Liene.
Pāva spalvu veste
Sēžam ar Lieni Vašingtona laukumā, kas atrodas blakus Tiša skolai. Ir nedēļa, kad notiek studentu izrādes, – Lienes Dobrājas darbs, beidzot trešo kursu, ir kostīmi 1705. gada īru lugas – reformācijas laika komēdijas The Recruiting Officer (Virsnieks vervētājs) – iestudējumam. Liene stāsta par Tiša skolas praksi – te ierasts aicināt studentu mācību izrāžu iestudējumus uzticēt pazīstamiem režisoriem, arī tādiem, kas nav pasniedzēji, tādējādi sarīkojot ugunskristības studentiem.
Darbs ar lugām, maketu, scenogrāfijas, kostīmu skiču veidošana ir studiju rutīna. Ko jaunu Liene iemācījusies? The Recruiting Officer iestudējums ir prasījis pamatīgu iedziļināšanos gan laikmetā, gan faktūrā. Turklāt Lienes pieredzē tas ir retais darbs ar vēsturisko materiālu: "Jā, tas ir darbs ar arhīviem, grāmatām, kostīmu vēsturi – man patīk! Latvijā pret vēsturiskajiem kostīmiem uz teātra skatuves izturas paviršāk. Protams, visur patīk samazināt izdevumus, un studentu iestudējumam tērpu budžets nav liels – 1600 dolāru. Šai izrādei daudz kas ir īrēts no noliktavām, kurās glabājas daudzu iestudējumu kostīmi. Taču galvenajam varonim uztaisīju vesti no īstām pāva spalvām! Es ļoti lepojos," – smej Liene. "Kostīmu mākslinieka uzdevums – savākt tērpus no noliktavām, tik vien?" – brīnos. "Jā, tā bieži notiek – īpaši, ja runa ir par vēsturisko laikmetu, kurā bijuši strikti kanoni, piegriezumi, krāsu palete. Lai to uztaisītu no jauna, izrādei vajadzētu milzīgu budžetu. Kaut vai sarkanie militārie svārki, ko valkā varoņi, domāju, ka tie ir vismaz 60 gadu veci, no pamatīga vilnas auduma, kas tagad maksātu milzīgu naudu. Protams, ir 2013. gads, tāpēc ir arī spiedpogas, protams, ir arī mūsdienīgi elementi, ko iekļāvām kā nosacītību." Izrāde Ņujorkas Universitātes teātrī tiek spēlēta nedēļu. "Mēnesi iestudējam, nedēļu spēlējam..." saka Liene.
"Un ja nu šajā studentu izrādē iemaldās kāds varens producents un saka – brīnišķīgi, lieliski! Es šo izrādi pārceļu uz off-Broadway," – vaicāju. Diez vai tā būšot. "Jā, skola varētu vairāk piestrādāt, rādīt producentiem studentu darbus," atzīst Liene. "Viņi aicina nopietnus režisorus, bet izrādi rāda tikai nedēļu..."
Būs arī kino
Kaut Tiša skolas slava sakņojas kino, nodaļā, kurā studē Liene, tomēr ļoti nozīmīga ir teātra kultūra, teātra iestudējumi – arī daudzi pasniedzēji nāk no teātra vides. Topošajiem kostīmu māksliniekiem ir iespēja sadarboties arī ar kino studentiem, strādājot pie viņu īsfilmām. "Pēdējā laikā ir izveidojusies normāla sadarbība ar režijas studentiem. Tā var dibināt kontaktus," stāsta Liene. Viņa lieliski apzinās, ka ārzemju skolu spēks ir ne vien izglītības kvalitātē, bet arī "tīklojumā" – kontaktos, kas tiek izveidoti studiju gados un noderēs arī profesionālajā dzīvē.
Savulaik Liene uz Ņujorku devās plašākas radošās elpas meklējumos. Vai Ņujorkas vide, arī teātra vide, kurai Liene ir pieskārusies, ļauj elpot brīvāk? "Zini, te arī visi ir sensitīvi, radošā sabiedrība ir tik šaura – it kā te ir vairāk telpas, vairāk naudas, bet klačas un intrigas ir arī te. Tā ir tikai ilūzija, ka te ir vairāk gaisa. Teātris ir tāds mazs jebkurā pasaules vietā," nosaka Liene Dobrāja. Viņai priekšā pēdējais mācību gads, arī diplomdarba izrāde. Ko pēc tam? Lienei paveras pasaule, kaut viņa vēlētos strādāt arī Latvijā.