Un, protams, maigajiem mīlētājiem Joskem un Zārai... Daži teic, ka Skroderdienas Silmačos pašmāju seriāls "sekss un mazpilsēta" vien esot. Protams, Rūdolfs Blaumanis, šo lugu rakstot, nez vai par to domāja, turklāt sākotnēji skatītājiem luga nepavisam neesot patikusi. Savus slavas laikus tā iemantoja, šķiet, padomju gados, kad tika izrādīta ne tikai pirms Jāņiem, bet visu gadu vismaz divas reizes mēnesī. Un arī tad biļetes uz šo izrādi tik viegli nemaz nevarēja dabūt. Kur slēpjas fenomens? Laikam taisnība vien būs tiem, kas teic — Blaumaņa luga ar visām tajā iekodētajām kaislībām ir par mums pašiem, katrs var atpazīt sevi kādā no Skroderdienu varoņiem — nu gluži tāpat kā filmas Sekss un lielpilsēta četrās galvenajās varonēs un viņu vīriešos. ***
Bet ko par Silmaču ļaudīm un latviešu kaislībām domā Nacionālā teātra aktieri, kam jau kuro gadu pēc kārtas šīs Jāņu nakts kaislības jāizspēlē?
Daiga Gaismiņa (Antonija)
Nezinu gan, vai Skroderdienas var salīdzināt ar Seksu un lielpilsētu, turklāt šo seriālu diemžēl neskatījos, jo to rādīja ļoti vēlu vakaros. Kā es raksturotu Skroderdienas? Nu, kā tādu jauku, lustīgu lugu, kurā vairāki pāri beigu beigās tomēr dabonas. Par seksu un erotiku tur atklātā tekstā nemaz nerunā, lai gan neapšaubāmi šīs lietas gaisā virmo. Nu, kaut vai epizodē, kur Aleksis stāsta, kā viņš ar Antoniju uzdzīvojis krodziņā; un kur tad vēl viņa slavenā frāze: "… un tad viņa man tāāāā patika!" Protams, Blaumanis jau nav rakstījis, kas tur starp viņiem bija vai nebija, tāpēc varam tikai minēt. (Smejas.) Iespējams, kaut kādas paralēles ar seriālu var vilkt, jo vasara, kad risinās notikumi Silmačos, jau ir tāds traks laiks, visiem kaut ko gribas, visi pēc kaut kā alkst... Domāju, ka arī es aiziešu paskatīties jauno Seksu un lielpilsētu…
Mārcis Maņjakovs (Aleksis)
Mūsu izrādē galvenais ir īsta, normāla mīlestība, un mans varonis, kurš īsti nevar izšķirties starp Elīnu un Antoniju, beigās sper vispareizāko soli, sapratis, ka Antoniju tomēr nemīl un ka tieši Elīna viņam ir īstā… Vai mūsu izrādē ir erotika? Hmm… Tā atklāti nav, bet, kad nāk Jāņu laiks, cilvēkiem atveras sirds un nervu gali, sajūtas ir daudz patiesākas, kļūstam cilvēciski atvērtāki. Tā ka — kaut kas jau droši vien tur ir.
Ivars Puga (Dūdars)
Neesmu domājis, vai starp Seksu un lielpilsētu un Skroderdienām var vilkt kādas paralēles, — mūsu izrāde galīgi nav par to. Toties tēmu "sekss un mazpilsēta" noteikti var saskatīt savulaik Viestura Kairiša iestudētajās Skroderdienās Jaunajā Rīgas teātrī — tur nepārprotami bija sekss lauku sētā, papardes zieds un tamlīdzīgi. Mūsu izrādē ir pilnīgi citas vērtības — kaut vai tā pati kopā būšana, kas visiem ir tik svarīga, protams, arī mīlestība. Bet — uz mīlestību jau velk jebkura izrāde, jo, ja darba pamatā nav mīlestības, kurai var būt dažādas formas, tā nav aktuāla un neinteresē ne skatītājus, ne lasītājus.
Mārtiņš Egliens (Kārlēns)
Man jau liekas, ka seksu var nojaust visā Silmaču garumā, ar lielpilsētu gan tā grūtāk, mums jau te "mazpilsēta". (Smejas.) Protams, ko dara vai nedara mūsu trio — Kārlēns, Ieviņa un Rūdis, var minēt, bet arī filmā nav runas tikai par seksu, vairāk — par to, ko jūt, ko domā, bez kā nevar iztikt… Tāpat arī Silmačos grūti atrast kādu, kurš visu to neizjūt — gan visi trīs jaunieši, gan Zāra un Joske, tāpat Elīna un Aleksis, Dūdars un Antonija. Mūsu trio tas viss ir īpaši, — Kārlēns un Ieviņa izbauda atklāsmes prieku, lai gan vēl īsti nezina, kas tas ir. Viņiem rodas nojausma, ka tas ir kaut kas skaists, tas noteikti ir viņu dzīves skaistākais laiks.