Traģēdija harēmā
Borisa Asafjeva baleta pirmizrāde "Bahčisarajas strūklaka" LNO
Drāma baletā jeb baleta drāma — horeogrāfijas valodā spilgti izdzīvots, līdzpārdzīvojumu raisošs teātris. Vai tajā maz citiem atlicis ko teikt, kopš šo žanru savā jaunradē tik spilgti iekopis un apliecinājis Sanktpēterburgas horeogrāfijas ģēnijs Boriss Eifmans? Turklāt vēl, pats arvien izvēloties mūziku, kurā viņam mūžam nepietiktu ar tipisko baletmūziku: umpapa! Tomēr tieši drāma, likteņa nolemta traģēdija ir nule Latvijas Nacionālajā operā iestudētā Borisa Asafjeva baleta Bahčisarajas strūklaka saturs, sakņots tāda paša nosaukuma Aleksandra Puškina poēmā, kuras pirmavots ir ar slaveno Bahčisarajas pilsētas Asaru strūklaku saistīta sena leģenda, kura beidzas ar divu sieviešu nāvi. Baletu, kas pagājušajā gadsimtā vairākkārt atgriezies LNO teātra repretuārā, šoreiz pilnīgi no jauna, savā oriģinālā autorhoreogrāfijā iestudējis baletmeistars Aivars Leimanis, kopā ar diriģentu Normundu Dreģi un mākslinieces Ināras Gaujas veidotajā, krāšņi kolorītajā un, vienlaikus, funkcionālajā skatuviskajā vidē, ko uzlūkot vien jau ir bauda. (Viņa ir gan scenogrāfijas, gan kostīmu autore.)
Uzreiz jāatzīstas, ka neesmu no tiem, kuri spēj atminēties, cik iespaidīgi un dinamiski traģēdija uzrunāja skatītājus iepriekšējā, Osvalda Lēmaņa versijā. Tāpēc uzticos uztveres tiešumam, un pirmais, kas jāsaka — baletu skatīties nav garlaicīgi. Bet varētu būt — jāsecina, klausoties savulaik vadošā padomju mūzikas teorētiķa B.Asafjeva mūziku, kura ir gana ritmiska un žanriska (ir gan poļu polonēze un mazurka, gan austrumnieciskas dejas), tomēr nevelk nedz līdz baleta klasikas, nedz jauna laikmetīguma līmenim. Sekojot mūzikas un sižeta vēstījuma pavadā, neizbēgami būtu garlaicīgi, ja vien A.Leimanis baletu nebūtu "kompresējis" divos cēlienos, atsakoties no vairākām gausi vēstošām sižeta salaidumu ainām un mērķtiecīgi pārkārtojot (mainot vietām) vairākus muzikālos numurus. Baleta ieguvums ir arī tas, ka A.Leimanis attīstījis tēlu sistēmu — viņa stiprā puse ir spilgti raksturi un skatuves personāžu attiecības, izteiksmīgi veidojot arī otrā plāna lomu attiecību mizanscēnas: piemēram, kaut vai parādot sieviešu konkurenci harēmā (hana Gireja bijušās favorītes horeogrāfiskā partitūra un pat mīmika Aišas Silas izpildījumā)! vai paaudžu atšķirības poļu galmā (sulīgais, dižciltīgais Marijas vecāku pāris Genādija Gorbaņova un Zanes Teikmanes izpildījumā.) Viņam izdevis dejas valodā gana spilgti un parādīt atšķirīgās poļu un tatāru pasaules, tomēr tverot tās caur kustību zīmēm un neapmierinoties ar "vienkārši mazurku" vai "vienkārši vēderdeju". Tomēr šķiet, ka nav īsti bijis ideju, kā atrisināt drāmas noslēgumu — stāsts pēkšņi pārtrūkst teju bez beigu akorda.
Stāstu par poļu daiļavu Mariju kuras acupriekšā tatāru iebrukuma laikā tiek nogalināts līgavainis un kurā no pirmā acu skatiena neglābjami iemīlas tieši šī asiņainā slaiktiņa vaininieks, hans Girejs, pārliecinoši sāk… video — veiksmīgs atradums, kurā Bahčisarajas sraudošās strūklakas siluets mijas ar asaru vīrišķīgas sejas tuvplānā. Tikai žēl, ka pēc vairs neseko šī laikmetīgā scenogrāfijas elementa attīstība, kas izrautu izrādi no daiļi estētiskajiem, tomēr — ierasta tradicionālisma skāvieniem. Jūlijas Gurvičas un Sergeja Neikšina romantiski maigā plastika un rotaļīgi jauneklīgais azarts liek noticēt laimīgam mīlas stāstam pirmajā cēlienā, kam seko bēdu sagrauztas, taču nesalauztas Marijas personības attīstība 2.cēlienā. Baibas Kokinas liesmainais, impulsīvais temperaments un aktiertmeistarība, pārmaiņus ar ļoti izkoptu, austrumnieciski vijīgu un seksuāli izteiksmīgu ķermeņa valodu plašā spektrā atklāj baleta visbagātīgāko, spilgtāko raksturu — hana Gireja mīļāko sievu Zaremu: te mīlošu un iekārdinoši pieglaimīgu, te greizsirdīgu un atriebīgu, impulsīvi tiešu un viltīgu. Ringolds Žigs hana Gireja lomā ir fiziski iespaidīgs, un apliecina lielisku dejas tehniku, taču attiecību dramatiskā uguns izplēn, palūkojoties uz viņa seju, kurā, šķiet, iekalta kā akmenī: visā izrādes gaitā neizkustas ne vaibsts! Toties satriecošs atklājums tatāru karavadoņa Nuralī lomā ir Ulvi Azizovs — ārkārtēji plastisks un dinamisks jauns dejotājs, kurš nācis no Azerbaidžānas (baletskolu beidzis Baku) un pirmo gadu iekļāvies LNO trupā. Spilgtus akcentus A.Leimanis izcēlis arī kordebaleta tēlos un to grupās gan poļu, gan tatāru vidē, gaumīgs risinājums atrasts iebrukumam, nepaļaujoties kārdinājumam rādīt naturālus nogalināšanas skatus. Tagad atliek gaidīt baletā ieplūstam īsto dzīvību, kura nāk tikai izrāžu gaitā. Diemžēl pēc divām pirmizrādēm turpinājums sekos tikai nākamajā sezonā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.