Raksts publicēts 6. jūlija KDi speciālizdevumā, kas veltīts XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem
Man liekas, tas viņiem ir tāds kā brīnums, īpaši tiem, kas svētkos vēl nav bijuši, – tā par savu audzēkņu gaidām pirms XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem saka Līga Gaiķe, kura vada visdaudzskaitlīgāko dziedātāju kolektīvu šajos svētkos – Āgenskalna Valsts ģimnāzijas jaukto kori pārstāvēs 83 vidusskolēni. Vēl pāris no dziedātājiem svētkos izšķīrušies par labu dejošanai.
Dalība Dziesmu svētkos skolēnus motivē, atzīst arī Karīna Zandersone, kura diriģē šajos svētkos mazāko koristu kopu – Dobeles mūzikas skolas zēnu kori. Tajā oficiāli ir deviņpadsmit, bet svētkos dziedās 17 puiku no pirmās līdz astotajai klasei (arī te divi zēni dejos). Skolotāja gan cenšas mazos dziedātājus sagatavot, ka būs arī grūti un liels nogurums, tomēr atzīst, ka pēcgarša pēc svētku nedēļas slodzes parasti paliek ļoti laba.
Dziedāt korī – prestiži
Āgenskalna Valsts ģimnāzijas jauktajā korī nemaz nedzied visi skolas 10.–12. klases skolēni, taču iespēja tiek dota ikvienam gribētājam. Daži sākumā ir jāpierunā, bet tad tas iepatīkas, jo jauktajā korī sajūta ir cita nekā mazāko klašu meiteņu kolektīvā. "Sagatavotības līmenis gan ir dažāds – ir mūzikas skolu beidzēji, ir tādi, kas iepriekš vispār nav dziedājuši. Tad es viņus sadalu: atsevišķi ir t. s. fārmklubs, atsevišķi – tie, kas tiek gatavoti skatēm. Strādājam arī pa grupām un individuāli. Tiem, kas grib, nāk un dara, tiem arī ir progress. Pagājušajā gadā viens puisis knapi uz notīm varēja trāpīt, bet šogad pirms skates viens pats savu partiju nodziedāja pilnīgi tīri!" L. Gaiķe priecājas, taču atzīst, ka, kora sastāvam ik gadu pamainoties, tas tā īsti ieskanas tikai ap februāri. "Visu rudeni riktīgi sitamies, pavasarī varam sākt kaut kur startēt." Puišiem sokas grūtāk, jo pēc balss lūzuma jāmācās no jauna rīkoties ar savu balsi. Tomēr koris par vīru trūkumu nevar sūdzēties. "Visā Latvijā cīnās, ka nav tenoru, bet man ir desmit un visi ļoti labi!" smaida skolotāja.
L. Gaiķe uz savu bijušo skolu atnāca strādāt pirms diviem gadiem, mūzikas pasniegšanā turpinot priekšgājējas Marijas Brazovskas aizsākto. "Viņa te nostrādāja 30 gadu, dibināja visus skolas korus un panāca, ka koris ir mācību stunda, kuras laikā nav citu stundu. Koris ir fakultatīvs priekšmets, taču tas te ir ar tik stabilām tradīcijām, ka nekonkurē ar citiem priekšmetiem. Dziedāt korī ir prestiži," L. Gaiķe stāsta.
Uz šiem Dziesmu svētkiem viņa ar skolas jaukto kori dosies pirmo reizi, taču paredz, ka problēmu daudzos dziedātājus noganīt nebūs. "Man svētkos būs arī palīgi, bet kopumā šī ir solīda publika, nav tādu, kam vējš galvā. Viņi ir izvēlējušies, jo ģimnāzijā mācību slodze ir ļoti liela, te nevar tikai atsēdēt," diriģente saka. Labākie dziedātāji esot no fizmatu novirziena klasēm – palīdz loģiskā domāšana. Ikdienā gan brīžiem ir grūti – ja vienreiz uz agro kora stundu plkst. 7.45 atnāk vieni, nākamreiz – citi, ja skolēni korī vēl guļ vai nespēj savākties uz dziedāšanu, atraisīties. "Bet viss ir risināms!" Kopā tikuši galā arī ar Dziesmu svētku dziesmām, kas sākumā likušās ļoti grūtas. Koristiem vairāk patīkot nopietnākās, kas tālākas no bērnišķības, patīk Ērika Ešenvalda sarežģītā, bet melodiskā Šķind zemīte, rīb zemīte, Teici, teici, valodiņa Jāņa Cimzes apdarē.
Daļai kora dziedātāju jau ir Dziesmu svētku pieredze. Arī divpadsmitklasniekiem Madarai Ivanovskai un Krišjānim Rapam. Dziedāt abiem patīk kopš bērnības, Krišjānis dzied arī korī Balsis. Pabūts arī lielajos Dziesmu svētkos, un skolēnu svētki esot nenopietnāki un ar draudzīgāku attieksmi, jo skolēni ātri sapazīstas, vērtē Krišjānis: "Lielajos svētkos paaudžu atšķirība ir vairāk jūtama, tevi ņem nopietnāk. Bet ir labi, ka blakus ir pieredzējušāki cilvēki, kas pamāca, pieskata. Kopumā – jautra atmosfēra." Ar skolas kori puisim šis ir pēdējais gads, taču viņš solās turpināt dziedāt arī studējot. Madarai savu pēdējo Skolēnu dziesmu svētku izaicinājums ir savienot daudzos mēģinājumus un koncertus – viņa gan dziedās, gan dejos, gan koklēs. Pats foršākais esot mēģinājumi, kuros visiem kopā jāpavada vairākas dienas. Krišjānim svētki ir iespēja izrauties no ikdienas, koncertos Lielajā estrādē uzrunā patriotiskās izjūtas un svinīgums. Spilgtākās atmiņas no līdzšinējiem svētkiem gan abiem jauniešiem saistās ar slapjumu – milzu gāzienu mēģinājumā Mežaparkā un laistīšanos ar ūdeni koristu rindās svētku noslēguma koncertā.
Katrs ir vērtība
Dobeles mūzikas skolas zēnu korī atmiņas par Dziesmu svētkiem ir tikai diviem puikām – pārējiem šie būs pirmie. "Bērni gaida svētkus, tas nezināmais šķiet interesants. Prom no mammām, dzīvošana skolās uz matračiem – tāda mazliet eksotika," saka kora diriģente Karīna Zandersone un stāsta, ka dziesmas favorītes zēniem ir Kalniem pāri, Igo un Valta Pūces Zemes rīts, Skaisti dziedi, lakstīgala, Saule, Pērkons, Daugava. Korim priekšā arī atbildīgs starts koru konkursa finālā. "Nesaprotu, vai mēs tiešām labi dziedam vai arī mums vienmēr veicas. Bet laikam jau cītīgā strādāšana dod rezultātus."
Mazam korim nav viegli. Atšķirībā no Rīgas mūzikas skolām Dobelē bērnus uzņem bez atlases, bet ne visi ir gatavi paralēli mūzikas instrumenta apguvei vēl arī dziedāt un ne visi atnāk ar izcilām balsīm. "Tas ir pamatīgs darbs, kamēr viņus iestutē. Mums katrs ir vērtība, jo uzreiz jūt, ja kāda trūkst. Mazā korī katram jābūt atbildīgam par to, ko viņš dara. Turklāt koris skaitās no 16 cilvēkiem!" K. Zandersone atklāj, ka Dziesmu svētkos mazu kolektīvu ir vieglāk uzmanīt, lauku bērni ir arī biklāki un vairāk turas kopā, taču – no muzikālā viedokļa – nākas nervozēt, ka tik kāds neizkrīt no ierindas. Te kādam galva sasāpējusies, te kāds grib pie mammas, te kāds dabū smadzeņu satricinājumu… Mācību gada sākumā grūtākais esot disciplīna – pēc vasaras puikas dziedāt īsti negrib, uz mūzikas skolu nākot, mēdz paiet tai garām. Tad tiek saukti talkā vecāki, un K. Zandersone un kora koncertmeistars Valdis Tensons saka viņiem lielu paldies gan par atbalstu, gan bērnu vešanu uz skolu pat no viensētām dziļos laukos, kur autobusi nekursē.
Korī arī ik gadu mainās sastāvs – tie, kas šogad dzied pirmo balsi, nākamgad tām pašām dziesmām mācīsies otro, kādam nolūzīs balss, kāds pabeigs mūzikas skolu un pēcāk kļūs par spēcīgu papildinājumu pilsētas ģimnāzijas jauktajam korim. Dobelē daudzi bērni nodarbojas teju ar visu – dzied, dejo, sporto, darbojas jaunsardzē utt. –, tāpēc jācenšas, lai nodarbes nepārklātos. Zēni arī ātrāk piekūst, viņiem ātri apnīk, tāpēc kora pedagogi cenšas noturēt viņu uzmanību arī ar radošām metodēm – kamēr pirmā balss iekšā mēģina, pārējie pagalmā tai grilē desiņas, pēc tam mainās. "Redzēsim, kā ar izturību būs Lielajā estrādē," saka K. Zandersone. Toties kolektīvs esot ļoti draudzīgs, puikas cits citu uzmundrina. Korī dzied arī zēns ar īpašām vajadzībām, un pārējie viņu atbalsta, palīdz, padod roku, atnes krēslu.
Nevienos svētkos arī nekādas ziepes nav gadījušās. Negulētās naktis vai zvans mammai, lai brauc pakaļ, jo matracis caurs, – tas jau neskaitās. Diriģente stāsta, ka nedēļa prom no mājām bērniem paliek atmiņā ļoti spilgti, taču to pārspēj gājiens, kad visa uzmanība fokusēta uz svētku dalībniekiem. No mēģinājumiem aizķersies nogurums, bet no noslēguma koncerta – tā grandiozums. "Ja tagad līdz galam vēl nesapratīs, vēlāk novērtēs un atcerēsies kā kaut ko skaistu. Gribas cerēt, ka nākotnē šie zēni turpinās dziedāt, būs kārtīgi, inteliģenti vīrieši, kas zinās dziesmas un kultūras vērtību un dos to arī saviem bērniem," teic K. Zandersone.
***
Svētku noslēguma koncerts Manā dziesmā tu…
Mežaparka Lielajā estrādē 12. jūlijā plkst. 19 (ģenerālmēģinājums – 11. jūlijā plkst. 19)
Piedalīsies 13 000 dziedātāju, 800 dejotāju, teju 1200 pūtēju, folkloras kopu dziedātāji, latviešu diasporas bērnu kori un bērni ar speciālajām vajadzībām, kā arī jauniešu iemīļoti solisti – Rūta Dūduma, Daumants Kalniņš, Ance Krauze, Renārs Kaupers u. c.