Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -1 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Desmit gadu atpakaļskata spogulī

ABLV Charitable Foundation kopš dibināšanas ir veltījis ievērojamu uzmanību laikmetīgajai mākslai.

Desmitgades jubilejā ABLV Charitable Foundation 8. un 9. septembrī Kaņepes Kultūras centrā rīko starpinstitucionālu simpoziju Cross-training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju. Pasākums mudinās uz domu apmaiņu par topošo Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, uzsverot tā iespējas gan veicināt aktuālās mākslas norises, gan būt par kultūrvēsturiskās atmiņas instrumentu. Laikmetīgais reiz kļūst par arhīvā noglabātu pagātnes failu, savukārt krājumos noglabātais mēdz izdzīt pa asnam šodienībā. Tas redzams, atskatoties uz ABLV Charitable Foundation darbības desmit gados atbalstītajiem mākslas notikumiem un pamanot, ka tie saturiski veido dažādu laikmetu un paaudžu pārsegumu. Īpaši spilgti šo iezīmi raksturo divas no mākslas izstādēm, kas sadarbībā ar fondu kā galveno atbalstītāju norisinājušās šogad. Izstāde Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība bija pirmā izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, tam 4. maijā verot durvis apmeklētājiem pēc apjomīgajiem rekonstrukcijas darbiem. Savukārt pagājušajā nedēļā ar Edgara Gluhova un Daigas Grantiņas peronālizstādēm savu darbību jaunās telpās sāka kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Pacilājošu notikumu iezīmētais jubilejas gads ir piemērota reize, kad atskatīties arī uz fonda iepriekšējo gadu veikumu un iezīmēt mākslinieciski spilgtākos sasniegumus.

Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs

Desmit, piecdesmit vai simt gadu mākslā ir pieņemti periodi, kuros var novērot nozīmīgas pārmaiņas: iesācēji kļūst par atzītiem jomas profesionāļiem un vēlāk – klasiķiem, sākotnēji novatoriski virzieni ieplūst pamatstraumē, institūcijas vairo ietekmi vai iznīkst. Protams, kaut kas jauns dzimst katru dienu, kāds ir daudzsološs, kaut kur rodas jaunas iniciatīvas – tomēr mākslas pasaule ir tā iekārtota, ka veiksmīgu mēģinājumu ir daudz mazāk nekā neveiksmīgu. Kurš uzskatāms par veiksmīgu – tas ir jautājums, kas risināms vismaz divās dimensijās: par vertikālo varētu saukt to, kurā katrs jauns solis tiek salīdzināts ar iepriekšējo (tiklab atsevišķa mākslinieka karjerā, kā virzienu, stilu, tradīciju evolūcijā), taču kustība tajā ir divvirzienu: kāda pirmajā brīdī nenovērtēts notikums var izrādītes ļoti zīmīgs tā izraisīto seku dēļ, bet acumirklīgs jaunums var palikt vispār bez rezonanses. Otra – horizontālā – dimensija ir vienā laikā notiekošas darbības, par kuru rezultātiem informācija izplatās ar laika kavējumu. Kaut arī tehnoloģijas ir padarījušas informācijas izplatību daudzkārt ātrāku, tās joprojām nevar pavēstīt par impulsiem, iecerēm un idejām mākslinieku galvā – piemēra pēc, neviens mākslinieks, kurš strādā pie kāda darba, nevar būt pilnīgi drošs, ka līdzīga iecere netiek īstenota kādā citā pasaules malā tajā pašā laikā un varbūt skatītājus sasniegs pirmā. Varbūt ne viena vien, bet daudzas, taču arī tad iznākums nav skaidrs – oriģinalitātes zudums vai negaidīts domubiedru ieguvums. Tāpēc mākslā notikumu hronoloģija, laika tabulas un attīstības līknes nav uzskatāmas par pilnīgi likumsakarīgām – tās visu laiku tiek retrospektīvi pārskatītas un uzlabotas, ikreiz par pamatu ņemot aktuālo situāciju un paturot prātā sarežģīto vertikāļu un horizontāļu miju, tomēr joprojām tiek lietotas ērtības labad. Protams, ir arī trešā – dziļuma – dimensija, vērtības noteikšana, kas pilnībā atkarīga no skatītāju un kritiķu uztveres. Jebkura perioda pārskats tātad nevis atsedz pilnīgi neapstrīdamu cēloņsakarību ķēdi, bet drīzāk izgaismo atsevišķus punktus, kas izrādījušies nozīmīgi, periodam noslēdzoties.

ABLV Charitable Foundation, kas šogad atzīmē darbības desmitgadi, kopš dibināšanas ir veltījis ievērojamu uzmanību laikmetīgajai mākslai, kopumā līdzfinansējot teju 100 laikmetīgās mākslas projektu par kopējo summu 696 362 eiro. Jāatzīmē, ka fonds darbību sāka laikā, kad sabiedrībā izskanēja runas par jauna, īpaši laikmetīgajai mākslai atvēlēta muzeja nepieciešamību, bet atbalsts jaunu darbu tapšanai bija visai ierobežots. Kā vienīgais valstiskais instruments mākslinieku jaunrades sekmēšanai kalpo Valsts kultūrkapitāla fonds, ar mazākiem resursiem piedalās pašvaldības, taču nozare ir būtiski atkarīga no privātām investīcijām – tiklab no visai šaurā mākslas tirgus, kā atsevišķām filantropijas un mecenātisma izpausmēm. ABLV Charitable Foundation atbalsta programma laikmetīgajai mākslai šajā kontekstā vērtējama kā pastāvīgs un paredzams mākslinieku partneris – iespēja pieteikties atklātā konkursā ir pieejama ikvienam profesionālim. Lai gan pašu svarīgāko notikumu izlases veidošana ir tikpat dažādu apstākļu nosacīta kā mākslas nepārtrauktā procesa iedalījums periodos, tomēr tā tiek lietota pārskatāmības dēļ.

Pirmie panākumi – pa pāriem

2008. gada sākumā jau neilgi pēc laikmetīgās mākslas atbalsta programmas sākšanas tā vainagojās ar diviem notikumiem, kuru nozīme atpakaļskatā tikai pieaug. Runa ir par Andra Eglīša personālizstādi Zem debess juma un Ērika Boža Instrukciju. Abas izstādes organizēja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), un tās notika Andrejsalā, kas tobrīd piedzīvoja popularitātes bumu kā radošo jauniešu pulcēšanās vieta. Izstādes notika bijušās ēdnīcas telpās. Andris Eglītis, kurš jau bija pazīstams jauns gleznotājs, nāca klajā ar liela izmēra urbāno ainavu ciklu, kuram izstādīšanas vieta un vide bija kā radīta. Turklāt izstāde pārsteidza arī ar vērienu – telpa bija speciāli aptumšota, un gleznas izgaismotas ar īpaši šai vajadzībai īrētu gaismošanas tehniku. Skatītājiem tas likās pārsteidzoši, un, lai gan šādam tehniskajam risinājumam var atrast arī trūkumus, tas nenoliedzami palīdzēja izcelt gleznu neparasto telpiskumu – kvalitāti, kas Eglīša glezniecības darbos minama kā viena no svarīgākajām. Atbilstoši nosaukumam ainavās bija tonāli smalki risināti lieli debesu laukumi, kas, attēloti dažādos diennakts laikos, bija ieguvuši pārsteidzošas krāsas, ar kurām nesavtīgi dalījās pilsētas arhitektūras formās. Izstāde strauji izvirzīja Andri Eglīti latviešu gleznotāju vadošajās rindās – tā tika izvirzīta Purvīša balvai un Dienas gada balvai kultūrā un iezīmēja mākslinieka ceļu pretī šo balvu saņemšanai dažus gadus vēlāk. Jau pieredzējušais Ēriks Božis izstādē Instrukcija bija veltījis daudz asprātības mūsdienu reāliju kritikai, un viņa darbs Sheltering Sky (Sargājošās debesis) – slīpi sagāzušies griesti ar dienasgaismas spuldzēm – ne tikai veidoja ironisku antitēzi Eglīša debesīm, bet arī nopelnīja vietu pretendentu uz Purvīša balvu finālā. Jāatzīmē, ka jau kopš savas darbības pirmsākumiem ABLV Charitable Foundation labprāt izvēlas atbalstīt laikmetīgo mākslu, kas īstenota nekomerciālos formātos, piemēram, 2008. gadā Katrīnas Neiburgas videodarbi Personīgā izstādē Rīgas mākslas telpā, vides objekti starptautiskā grupas izstādē Gaismas dārzs pie peldošās galerijas Noass, kā arī vēlāk tik plaukstošā komiksu māksla vēl Latvijai agrīnā stadijā izstādē Tell Me More... (Stāsti vēl...).

2009. gads atkal iezīmēja divas izstādes, kuras notika vienās telpās un starp kurām neiespējami izšķirt, kura nozīmīgāka. Rīgas mākslas telpas Intro zālē viena otrai sekoja Kriša Salmaņa video un objektu izstāde Lost (Pazudušie) un Arņa Balčus fotosērija Amnēzija. Kriša Salmaņa videodarbs, kura filmēšanā bija nepieciešami lieli resursi, pārsteidza ar askētismu – tajā bija vērojama lauku ainava, kurā it kā nekas nenotiek. Tomēr notika gan – ātrumā, kas lēnāks nekā cilvēka uztverei pieejamais, no vienas ekrāna malas līdz otrai pārvietojās vēja pluinīts bērzs. Sarežģītā iekārta, ar kuru tas panākts, bija atstāta aizkadrā. Šajā darbā papilnam izpaudās Salmaņa paša postulētais sarežģītā veltīguma princips, kas vēlāk kļuva par mākslinieka vizītkarti, un izstāde tika virzīta Purvīša balvai. Veltīgi, protams. Līdzīgus panākumus piedzīvoja Arņa Balčus fotogrāfiju sērija Amnēzija, kurā viņš ar izdomu bija rekonstruējis padomju perioda sadzīves ainas. Puika skolas ēdnīcā pie piena glāzes, dīkdienīgi miliči pie žigulīša – šādi tēli, lai arī speciāli konstruēti un savādi statiski, skatītāju atmiņā likās kā redzēti jau sen. Sērija Balčus biogrāfijā un latviešu fotogrāfijā kopumā palika kā tikai brīdi pavīdējušā ostalģijas virziena kulminācija un beigas.

Gandrīz neizpildāmi uzdevumi

2010. gadā Parīzē strādājošā latviešu gleznotāja Barbara Gaile Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) parādīja savu līdz šim nozīmīgāko izstādi Pērles, kurai ar ABLV Charitable Foundation atbalstu tika izdots katalogs. Jāatzīmē, gandrīz neizpildāms uzdevums, jo māksliniece strādā sarežģītā tehnoloģijā ar daudzkārtējiem lazējumiem, izmantojot perlamutra pulveri, kas darbu reproducēšanu padara gandrīz neiespējamu. Tomēr izstādi apmeklēja liels skaits skatītāju, kas Gailes darbus vēlējās aplūkot klātienē. Tajā pašā gadā otrā LNMM mājvietā – izstāžu zālē Arsenāls – tika atklāta vērienīga tematiskā izstāde Zelta darbi, kurā kuratore Elita Ansone bija apvienojusi hrestomātiskus latviešu klasiķu darbus ar speciāli izstādei radītiem, izmantojot zelta kā materiāla vai pievienotās vērtības pārnesto nozīmi.

2011. gadā ABLV Charitable Foundation atbalstu saņēma divas latviešu fotogrāfijā svarīgu figūru – Egona Spura un viņa skolnieka Andreja Granta – retrospekcijas. Izvēle par labu abiem projektiem bija likumsakarīga, ņemot vērā, ka fotogrāfijai ierādīta īpaša vieta ABLV Bank veidotajā kolekcijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Izstādes gan nonāca līdz skatītājiem apgrieztā secībā – Andreja Granta personālizstāde bija skatāma aprīlī un maijā, savukārt Egona Spura Vieta, izcila skatienam. Fotogrāfijas – tikai nākamajā, 2012. gadā. Egona Spura padomju periodā uzņemtie kadri Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos ir viena no izcilākajām sērijām Latvijas fotogrāfijas vēsturē, kas skaudri dokumentē gan nosaukumā minētajā laika posmā, gan sociālisma sistēmā dzīvojošo vienkāršo cilvēku dzīves vidi, bet reizē to arī estetizē, pārvēršot ģeometriskās pilsētas romancēs. Šīs pieejas turpinājums saskatāms Andreja Granta sērijās, kuru tapšanas laiks, tāpat kā viņa meistaram, mērāms desmitgadēs, bet nosaukumi ir vēl aptverošāki – Pa Latviju, Iespaidi, Ceļojuma piezīmes. Abus fotogrāfus bez tiešas radošās pēctecības vieno arī aktīva pedagoģiskā darbība, kas viņus padara par ietekmīgākajiem vietējā fotogrāfijas vidē.

2012. gadā starp daudzveidīgajiem ABLV Charitable Foundation atbalstītajiem mākslas projektiem pamanāma viena izcila virsotne – Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstāde Pacieties, kas aizpildīja abas Arsenāla izstāžu zāles ar speciāli šai vietai veidotām instalācijām. Iespaidīgākā no tām bija gandrīz identiskas baznīcas solu rindas vienas zāles divos jomos, kuru priekšā kā altāri bija novietoti gigantiski melni apļi ar apslēptiem gaismas avotiem aiz tiem. Instalācija, kuru vienprātīgi kā izcilu novērtēja gan kritiķi, gan skatītāji, tomēr netika atlasīta Purvīša balvas pretendentu izstādei – lielā mērā tāpēc, ka tā aizņemtu tieši pusi no izstādei paredzētajām telpām. Tomēr Māliņas un Kalna veikums ir viens no pirmajiem acu priekšā, mēģinot atcerēties pēdējos desmit gados latviešu mākslā paveikto.

Eksportspējīgi piedāvājumi

2013. gadā jau minētajiem izcilajiem fotogrāfiem ar retrospekciju Latvijas Fotogrāfijas muzejā un albumu pievienojās trešā līdzvērtīga spožuma zvaigzne – Gvido Kajons. Tomēr, lai arī attēlu tapšanas laiks pārklājas ar vēlīno Spuri un agrīno Grantu, Kajona skatiens atšķiras – tas ir daudz izsmējīgāks pret padomju laika reālijām, tīšām iemūžinot laika absurdu un anekdotes. Protams, uzrādot latviešu fotogrāfijas izcilākajiem paraugiem raksturīgās tehniskās un kompozīcijas kvalitātes. Iespējams, tieši Kajona ciklā Tēma 011 slēpjas vēl neizmantots kultūras eksporta potenciāls.

2014. gadā, kad Rīga bija pasludināta par Eiropas kultūras galvaspilsētu, viens no centrālajiem notikumiem bija LLMC sarīkotā izstāde Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam. To var saukt arī par unikālu, jo tā kā pirmā atklāja jaunuzceltās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku. Kuratore Ieva Astahovska bija sastatījusi konstruktīvisma klasiķu, latviešu izcelsmes mākslinieku Gustava Kluča un Kārļa Johansona, darbus ar 70. gadu Rīgas kinētiķu grupas dalībnieku Valda Celma, Jāņa Krieva un Artūra Riņķa kustīgajām skulptūrām un pievienojusi mūsdienu mākslinieku Ginta Gabrāna un Voldemāra Johansona instalācijas, uzrādot ideju pēctecību. Šī izstāde jau apzināti bija adresēta starptautiskajai auditorijai un vēlāk aizceļoja uz mākslas centru Bozar Briselē.

2015. gads piedāvāja veselu plejādi vērienīgu izstāžu, kuru tapšana nebūtu iespējama bez nopietna finansiāla atbalsta, – starp tām bija gan XX gadsimta 80.– 90. gadu avangardistam, posmodernistam Hardijam Lediņam veltītais pasākumu cikls, kas kulminēja izstādē Starp to un kaut ko citu, vadošo laikmetīgās fotogrāfijas pārstāvju kopprojekts Latvijas ainava Marka Rotko Mākslas centrā Daugavpilī, starptautiski pazīstamākā lietuviešu mākslinieka Deimanta Narkeviča personālizstāde Atmiņu arheoloģija bijušās LPSR Drošības komitejas ēkā, kā arī Latvijas paviljons 56. Venēcijas mākslas biennālē, kurā ar kopēju video un telpas instalāciju Armpit startēja jau iepriekš ABLV Charitable Foundation atbalstītie Katrīna Neiburga un Andris Eglītis. Šāds fonda darbības pirmo desmitgadi vainagojošs rezultāts šķiet likumsakarīgs un taisnīgs, ņemot vērā, ka ieguldījumi laikmetīgajā mākslā ir riskanti, bet ar augstu gandarījuma potenciālu, ja tie tiek veikti mērķtiecīgi un lietpratīgi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja