Iznācis Vitas Zelčes pētījums par latviešu avīžniecības pirmsākumiem

gadā raksta laikraksts Latviešu Avīzes.**Vecmodīgs stāsts ** Izdevniecībā Zvaigzne iznācis vēsturnieces Vitas Zelčes pētījums Latviešu avīžniecība. Laikraksti savā laikmetā un sabiedrībā. 1822—1865. Pētniecei tā ir atgriešanās pie senas tēmas. Darbs pie šī pētījuma sākts jau studiju gados Latvijas Universitātē un turpināts vēstures doktora disertācijā. Autore stāsta, ka viņu pārsteidzis, kā latviešu avīžniecības agrīnais posms — baltvācu mācītāju veidotā prese — un Mājas Viesa loma interpretēta vēstures un literatūras grāmatās. Radies iespaids, ka pētījumu autori iztikuši bez ielūkošanās pašās avīzēs. Viņas pētījumā pirmavotiem — XIX gs. avīžu tekstiem — atvēlēta būtiska vieta. "Šis darbs man pašai liekas svarīgs, jo tas ir uzrakstīts, ļoti godīgi izlasot šīs avīzes un tad veidojot stāstu," saka V.Zelče. Ievadā autore savu pētījumu piesaka kā "mazliet vecmodīgu stāstu". Kādā ziņā? "Uzdevums ir izstāstīt lineāru stāstu. No sākuma līdz beigām. Te nav ne postmoderno pieeju, ne ļoti uzbāzīgu sociālo zinātņu metodoloģijas," pētniece par savu uzdevumu uzskatījusi izstāstīt t.s. lielo stāstu ar cerību, ka pēc tam studenti un citi pētnieki varēs atrast tēmas, kuras turpināt. Vita Zelče vērš uzmanību, ka mediju pētniecība pasaulē, ne tikai Latvijas akadēmiskajā vidē ir samērā jauns virziens: "Vēstures zinātnē preses vēsture, tāpat kā ļoti daudzas kultūras tēmas, bija pielikuma situācijā. Preses loma sabiedrībā — attiecības ar parastajiem cilvēkiem, lasītāju auditoriju — ir samērā jauna tēma. Uzmanības centrā allaž ir bijusi politiskā vēsture, un viss, kas ir ārpus politikas un t.s. lielo vīru dzīvēm, nav vairs tik svarīgi."**Spundas caurums ** "Šis ir stāsts par savam laikam ļoti izciliem cilvēkiem, kas nebaidījās izaicināt sabiedrības noteiktos uzskatus un samērā konsekventi, par spīti materiālajiem, sociālajiem un politiskajiem ierobežojumiem, izdarīja to, ko tobrīd neviens no viņiem negaidīja," saka pētījuma autore vēsturniece Vita Zelče. Viņasprāt, latviešu avīžniecība XIX gadsimtā ir fenomenāla parādība Eiropas mērogā. Pirmkārt, sava īpatnējā tapšanas veida dēļ , otrkārt, fantastiskā uzplaukuma izplatības ziņā. "Panākt, ka zemnieki, kas sava laika sabiedriskajā struktūrā ir zemākā kārta, tik daudz abonēja un lasīja preses izdevumus, — tas ir apbrīnas vērts," uzskata vēsturniece. Zelče ir pārliecināta, ka baltvācu luterāņu mācītāji nav pelnījuši vēstures literatūrā nereti pausto nosodījumu par pirmo avīžu mērķtiecīgo ideoloģisko spiedienu uz tautu, lai liegtu tai nākotni. Pirmo avīžu loma latviešu izglītošanā un personīgās emancipācijas veicināšanā, kas vainagojās ar nācijas apziņu, nav pārvērtējama. Pētījums uzskatāmi ataino evolūcijas ceļu no brīža, kad paši latvieši pilnīgi piekrīt, ka ar viņiem "jārunā kā ar bērniem un nemācītiem" (Latviešu Avīžu redaktors Rūdolfs Šulcs), līdz brīdim, kad Mājas Viesi un Pēterburgas Avīzes veido latviešu gaišākie prāti ar piecām valodu zināšanām. Bet vēl 1855.gadā kāds sajūsmināts lasītājs, Krimas kara notikumu aprakstu iespaidā apguvis karšu lasīšanas māku, raksta Latviešu Avīžu redakcijai pateicības vēstuli: "Gan sirsnīga pateicība jums jāsaka par lankarti un viņas izstāstīšanu, ko ar prieku lasījis. Ar to jūs mucai spundas caurumu lielāku gan izurbinājuši." V.Zelče norāda, ka sociālā stresa mazināšana XIX gadsimtā bija viena no avīžu svarīgākajām funkcijām. Šodien nekas nav mainījies: "Toreiz cilvēki bija jāpieradina pie telegrāfa un dzelzceļa — jāizskaidro, ka tas ir normāli, ka pēkšņi vidē parādās sliedes, sveši cilvēki, lokomotīves, kas bija pretdabiski un ļoti atšķīrās no zirgu pajūga. Bet šodien jau arī presei jāpieradina cilvēki pie eformāta. Šodien ir jautājums — preses loma krīzē — mazināt stresu vai palielināt?" XIX gadsimtā krodzinieks bija informētākais cilvēks. Avīzes pasūtīt skaitījās prestiži, savā ziņā — būt labākam latvietim. Šodienas realitātē? Pētniece nav domājusi par šo jautājumu, bet ir pārliecināta, ka būt informētam prestiži ir joprojām. Viņai pašai šo informētību nodrošina laikrakstu lasīšana no rīta trolejbusā un dienas otrajā pusē — internetziņu portāla pārskatīšana. "Citādi es nejūtos pietiekami informēta," atzīstas Vita Zelče. Pētījums liek domāt, kas īsti ir XXI gs. oriģinālais pienesums avīžniecībā. Jau pašos pirmsākumos iesākās avīžniecības tradīcija — akcents uz sensācijām — sentimentāliem un šausminošiem stāstiem. Jau pašos pirmsākumos gaišākie redaktori satraucās par pārlieku akcentu uz Grietas un Anša mīlas likstu aprakstiem un dzīšanos lasītāju "barot ar cukura pīrāgiem". Jau XIX gs. 50.gados Latviešu Avīžu redaktors Šulcs rakstīja ko līdzīgu blogiem — pirmajā personā veidoja sarunu ar lasītājiem, iestarpināja piezīmes par savu veselību un emocijām, kā arī apstiprināja, ka ziņa par dziedošu peli, kas lokot balsi kā lakstīgala, esot tiesa. Pats esot dzirdējis.