Vēl pirms izrādes sākuma Nacionālā teātra Lielajā zālē valda zināms amizēšanās gars, jo starp skatītāju krēsliem un ložās vairākās vietās izvietotas klukstošas lelles – vistas. Pati izrāde gan pārāk daudz jautrības nepiedāvā, ar to kardināli atšķiroties no pēdējo gadu lielākajiem šī teātra lauku hitiem – Danskovītes Latgola.lv abām daļām. Riskējot kļūt bezgaumīgs, pieminēšu vēl vienu izrādi, ar ko Manu nabaga tēvu droši vien salīdzinās, – tie ir Dailes teātra Izraidītie, kas stāsta par emigrantiem. Agneses Rutkēvičas luga veltīta tiem, kas nav aizbraukuši. Lamājas un ne pārāk labi dzīvo gan vieni, gan otri.
Atrāda raksturus
Autore labprāt stāstījusi, ka izrādes tapšanas gaitā lugu vairākkārt pārstrādājusi un uzlabojusi sadarbībā ar aktieru ansambli. Tomēr dramaturģiskajā materiālā nav izskausta problēma, kas apgrūtina darbu gan inscenētājam, gan aktieriem. Proti, tiek atrādīti raksturi, taču tie neparādās attīstībā. Ir viens personāžu loks, kas savā sulā vārās pirmajā cēlienā, un tad tiem pievienojas vēl citi, kuri savukārt vārās otrajā. Taču pēc savas būtības šie tēli ir samērā statiski. Lielākā daļa aktieru gan ir izveidojuši aizraujošus, interesantus raksturus, kas spēj noturēt skatītāja uzmanību, taču izrāde kopumā paliek pie konstatācijas, ka tādi nu tie mūsdienu latvieši ir. Izrādi var skatīties ar interesi, bet, kā liecina interneta komentāri, tā var arī aktīvi riebties. Vienaldzīgo nav.
Ata Rozentāla recenziju izrādei Mans nabaga tēvs lasi 2. oktobra KDi!