Rīgas festivāls. Latvijas Radio koris. Perts, Vasks un Silvestrovs

Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā ar panākumiem dziedājis Perta un Silvestrova mūziku daudzviet pasaulē. Vēl būdams Padomju Igaunijas pilsonis, t. i. pirms emigrēšanas uz Berlīni 1980. gadā, tintinnabuli jeb zvaniņu tehnikas izgudrotājs Arvo Perts neslēpa piederību krievu pareizticīgo baznīcai, protams, to arī neafišēja. Savulaik žurnālā “Rīgas Laiks” lasījām, kā komponists stāsta Ilmāram Šlāpinam par savām sarunām ar Rīgas pareizticīgo baznīcas mācītājiem: tēvu Oļegu, kurš bija komponista draugs un sirsnīgs sarunbiedrs, un arhimandrītu Tavriju, kura attieksme bija distancētāka, tomēr ne bez iedziļināšanās un pat gaišredzības. Būdams Latvijas jaunās mūzikas festivāla “Arēna 2002” viesis, Arvo Perts atrada laiku apmeklēt netālu no Jelgavas esošo Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi. Tolaik viņš jau bija sacerējis “Grēku nožēlas kanonu” (1997), kura teksta autors ir Krētas Andrejs un kura fragmenti iekļauti šajā programmā. Ir ziņas, ka pēc pārcelšanās uz dzīvi Rietumos Perta uzskatus un pasaules izjūtu stiprināja kontaktēšanās ar arhimandrītu Sofroniju (1896–1993), kurš mudinājis Pertu vairāk komponēt – “tā par jums uzzinās visa pasaule”. Arhimandrīta namā netālu no Eseksas Perts ik gadu pavadījis vairākus mēnešus, komponējot un apmeklējot dievkalpojumus netālajā klosterī, ko dibinājis tēvs Sofronijs.Ukraiņu dzīvais klasiķis Valentīns Silvestrovs, saukts par pēcskaņas meistaru, ir viens no savdabīgākajiem un introvertākajiem mūsdienu komponistiem. Nebūdams PSRS “centra” (t. i. Maskavas vai Ļeņingradas) komponists, avangardiski noskaņotais Silvestrovs pakļāva savu daiļradi visām iespējamām represijām, to skaitā izslēgšana no Komponistu savienības un partitūru nepublicēšana, kā arī darbu neatskaņošana. Pelnīja iztiku ar dažāda rakstura darbiem, kuru vidū iespēja mācīt mūziku bērnu skolās uzskatāma par varas gaiteņu labvēlību vēl pat arī tajos gados, kad Silvestrova vārds jau bija labi pazīstams visā pasaulē. Krievu mūzikas zinātniece Tatjana Čeredņičenko trāpīgi norādījusi, ka Silvestrova mūzika būtībā ir postmūzika, respektīvi, tai raksturīga īpaša interese par pēcskaņu. Tas precīzi formulēts Svetlanas Savenko teiktajā: “Mūzikas ontoloģiskais fakts ir noticis, ja forma pēc visiem parametriem ir noslēgta, tomēr turpina skanēt kādā it kā netveramā telpā”. Pašam komponistam labpatīk apzīmējums metamūzika jeb skaniskā izteiksme metaforas veidā. Intervijā žurnālam “Mūzikas Saule” Silvestrovs pirms septiņiem gadiem teica: “Šobrīd man vairs nav viena personāža, kuru nosaukt sev par mūzikas centru – viss ir mans Skolotājs, Pat Besame mucho kādā krogā, kur mēs ar [Arvo] Pertu reiz sēdējām pēc viņa koncerta. Toreiz es jautāju viņam – vai tu atteiktos no šīs melodijas? Viņš atbildēja – nē, nekādā ziņā. Jo melodija jau brīnišķīga. Un patiesība ir gan zemajos, gan augstajos žanros. Jā, klusā balsī pasacītas, pavisam parastas lietas cilvēki dažkārt uztver kā skumjas. Bet manā mūzikā tās nav galvenais. Man galvenais ir panākt caurspīdīguma un gaismas sajūtu. Lai ir melanholija – tā ir dvēseles satikšanās ar mūžību. Bez skumjām mūzika zaudētu savu vērtību. Tāpat kā cilvēks.”Piedalās: Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava. Programmā: Arvo Perts, Valentīns Silvestrovs, Pēteris Vasks (jaundarbs ar Imanta Ziedoņa dzeju). Biļetes Biļešu paradīzes tirdzniecības vietās un www.bilesuparadize.lv