Ja skata visu
Simple Minds trīsdesmit gadu garo muzikālo karjeru, tad to varētu
salīdzināt ar tauriņa attīstību. Sākumā tas bija ironisks post-panka
aizmetnis ar tādām naivām dziesmām kā "Life in the Day" un
"Chelsea Girl", kas vēlāk pārvērtās drūmā industriāli monotonā
kāpurā ar albūmiem "Reel to Real Cacophony" un "Empires and
Dance". Tā paša laika periodā izdotās Joy Division un The Cure
dziesmas varētu raksturot pat kā optimistiskas, salīdzinot ar šī
perioda Simple Minds dziesmām. Nekas neliecināja, ka tā būs grupa,
kas pēc kāda laika izpildīs "Don't You (Forget About Me)".
Bet tad notiek
pēkšņa kāpura pārkūņošanās sintīpopa apvalkā, 1982.gadā
tiek izdots viens no labākajiem Simple Minds albumiem "New Gold Dream
(81-82-83-84)". Izrādās, ka šī skotu grupa spēj spēlēt arī
melodiski, bet tās līderis Džims Kerrs spēj izdziedāt arī sarežģītas
vokālās partijas. Pēc šīs veiksmīgās plates tauriņš ierauga
dienas gaismu, izdodot jau par klasiku kļuvušos "Sparkle in the
Rain", "Once Upon a Time" un "Street Fighting Years", un kļūstot
par tā saucamo "stadionu" grupu, kas konkurēja popularitātes
ziņā pat ar U2. Lai gan kopš deviņdesmitajiem tauriņš zaudēja
savu "stadiona" statusu un kļuva vairāk par uzticamu fanu kolekcionēšanas
objektu, tas joprojām ir spilgts un neatkārtojams eksemplārs.
Uzreiz jāsaka,
ka jebkurš Simple Minds mūzikas cienītājs varēs būt apmierināts
ar jauno grupas veikumu, tas neliks vilties, atšķirībā no U2 un
Depeche Mode, par kuru jaunajiem albumiem grupas fanu domas ir - sākot
no slavinošām līdz pat radikāli noliedzošām. Vienlaikus tas nozīmē,
ka Simple Minds neko negaidītu vai eksperimentālu nav ierakstījuši,
tikai kārtējo reiz apliecinājuši, ka joprojām spēj piedāvāt
lieliskas dziesmas.
Jau pirmie
akordi un skanējums liecina, ka jaunais albūms būs tik pat labs,
vai pat labāks par pēdējo "Black and White 050505". Tas ierakstīts
tādā pašā sastāvā, tāpēc to var uzskatīt par iepriekšējā
ieraksta turpinājumu. "Graffiti Soul" iesākas ar dūmakainu dziesmu
"Moscow Underground". Džima vokāls ir rāms un pārliecinošs.
Priekšplānā tiek izvirzītas bungas ar basu. Tradicionāli ar deleju
un citiem efektiem pārsātinātā Čarlija Burčila (Charlie Burchill)
ģitāra tiek iespēlēta minimālistiski, bet efektīgi, ko tas vienmēr
ir piepratis darīt, t.i., bez vajadzības nepiesārņot dziesmas skanējumu
ar ģitāru akordiem un rifiem. Arī taustiņi tiek pielietoti tikai
tur, kur tas nepieciešams, lai radītu atmosfērisku skanējumu. Šāds
skanējuma sadalījums kopumā saglabājas visā ierakstā.
Pēc pirmās
dziesmas seko roķīgais "Rockets", kas notikti kļūs par Simple
Minds šī gada tūres hītu. "Stars Will Lead The Way" sevī ietver
smeldzošu ģitāras rifu un līdzi dungojamu piedziedājumu. Šī un
citas albuma dziesmas ir papildinātas ar sieviešu izpildītiem bekvokāliem,
ko Simple Minds nebija darījuši kopš "Once Upon a Time" laikiem.
"Light Travels" iesākas ar analogas bungumašīnas ritmu, kurā
pakāpeniski ielaužas dzīvo bungu skanējums. Dziesma pamazām attīstās,
uzņemot sevī arvien vairāk instrumentu, līdz pārvēršas "stadiona"
hītā, kuru varētu pavadīt ar šķiltavu liesmām, ja vien Simple
Minds vel spētu piepildīt stadionus.
Nākamās divas
dziesmas – "Kiss And Fly" un tituldziesma "Graffiti Soul"
ir klasiskas Simple Minds dziesmas, kuras kā vairums Simple Minds dziesmu
paņem tikai pēc vairākkārtējas noklausīšanās. Nobeigumā seko
divas lieliskas dziesmas - "Blood Type O" ar pulsējošu basa līniju
un dažādu mazpazīstamu instrumentu - dulcimera un stilofona iespēlēm,
un dinamiskais "This Is It" ar melatronveidīgiem stringiem fonā.
Papildus albumā
ietvertas divas bonusdziesmas. No kurām pirmā ir folk manierē ieturētā
"Shadows And Light" un Nila Janga (Neil Young) "Rockin' In The
Free World". Simple Minds nav pirmie, kas izpilda šīs dziesmas kaverversiju.
Tik daudzi grib to izpildīt, jo grūti ir atturēties to nedarīt.
Izdzirdot "Rockin' In The Free World" tā vien gribās paņemt ģitāru
un graizīt līdzi. Lai gan šī Simple Minds versija ir pietiekami
jaudīga, tomēr nevienam nekad nepārspēt oriģinālo Nila Janga niknuma
un sāpju piesātināto dziedājumu šai dziemsā, pat Džimam Keram
nē.
Noslēdzot,
ir jāsecina, ka albums ir labs arī ar to, ka tas nav garš. Daudzi
beidzot sāk atteikties no CD nogurdinošā garuma, atgriežoties pie
vinila 45 minūtēm. Tieši tik, lai izbaudītu un gribētu tuvākā
nākotnē vēl ko jaunu dzirdēt. Bet Simple Minds mūzikas cienītāji
(un ne tikai), atzīmējot grupas 30 gadu pastāvēšanu, droši var
iegādāties jauno "Graffiti Soul", jo tas ir ieraksts, kas neliks
vilties.
Izsaku savu pateicību Diena.lv par doto iespēju ievietot portālā blogus par muzikālajām, kā arī citām šīs pasaules parādībām, kas man šķiet uzmanības vērtas!
Uz tikšanos
arī turpmāk!