Dzelzs jākaļ, kamēr karsta: Kā kļūt par uzņēmēju Latvijā?

Pagājušajā gadā aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā ar pilnīgu apņēmību savā darbā pēc pusotra gada atgriezties, jo labākas darbavietas pasaulē nav. Taču izrādījās, ka līdz galam nespēju novērtēt lietas, esot tajās iekšā, un, jo ilgāk biju prom, jo labāk sapratu, ka tomēr gribu strādāt citādi. Tas nav nekas ļoti oriģināls – šķiet, ir diezgan ierasti līdz ar bēbi saņemt apskaidrību, ka nav ko ākstīties un jādibina pašai savs uzņēmums. Arī es neko interesantāku neesmu izdomājusi un jau pošos uz Uzņēmumu reģistru. Secināju, ka ilgtermiņā es varētu strādāt tikai ar tādu vadību, ar kuru sakrīt mans redzējums par to, kā lietām jānotiek. Un ir tikai viens veids, kā 100% to nodrošināt, – jāvada pašai sevi.

Sanāk, ka es vienlaikus būšu trīs Latvijas "svētās govis" vienlaicīgi: māte, uzņēmēja un investore (jo, dibinot SIA, ir jāinvestē vismaz daži eiro). Tas nozīmē, ka nākamajā priekšvēlēšanu laikā runās par mani vien, par mani vien – vīri un sievas taču parasti spriež, kā veicināt bērnu un uzņēmumu rašanos un kā pievilināt cilvēku investīcijas. Žēl vienīgi, ka neesmu ārvalstu investore. Pagaidām būšu vienīgais cilvēks uzņēmumā (īpašnieks, valdes loceklis un darbinieks), bet esmu iecerējusi ar laiku ja ne gluži radīt miljonu holdingu, tad foršu darbavietu arī citiem cilvēkiem gan.

Parakstīties uz roku laušanu

Agrāk man šķita, ka es nevarētu nodibināt savu uzņēmumu, jo no uzņēmējdarbības taču neko nesaprotu. Bet līdz ar lēmuma pieņemšanu manī par to iestājies pilnīgs miers – tā taču tam būtu jābūt, ka par biznesmeni kļūsti, nodarbojoties ar biznesu. Līdz ar šo mieru lēnā garā esmu sākusi šķetināt visādus neskaidrus jautājumus, un pēc dažu mēnešu mierīgas domāšanas un runāšanās ar dažādās jomās par mani gudrākiem cilvēkiem mans skatījums uz uzņēmējdarbības pasauli vairs nav kaut kāds nesaprotams murskulis. Sāk pat šķist, ka savu darbavietu var radīt vienkāršs, parasts cilvēks, kuru reizi mēnesī neaicina komentēt Eiropas ekonomisko stāvokli vai pareģot nākamās finanšu krīzes sākumu un galu.

Otra – ļoti konkrēta – lieta, kas mani ir biedējusi, ir tas, ka pastāv tāda minimālā alga. Var taču gadīties, ka kādu mēnesi man nav neviena paša darba! Sevišķi tā var gadīties darbības sākumā, kad arī nebūs izveidoti nekādi uzņēmuma uzkrājumi. Nesapratu – ko man darīt, ja nevaru sev izmaksāt algu? Man kā darbiniecei būtu vienalga, kā valdes loceklei – arī tas netraucētu, tāpat man kā akcionārei tāda situācija kaulus nelauztu, bet bijos par to, ka, neizmaksājot kaut minimālo algu pati sev, būšu pārkāpusi likumu, atsprāgs vaļā durvis un man rokas uz muguras izlauzīs Valsts ieņēmumu dienests (VID), Valsts policija un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) reizē. Noskaidroju tomēr, ka tik traki, visticamāk, nebūs. Tie 430 eiro ir minimālā alga, kas jāsaņem cilvēkam, kurš nostrādājis mēnesi. Bet es taču varu noteikt algas stundas likmi un norādīt nostrādāto laiku, kas tiešām atbilst realitātei. Citreiz 160, citreiz 20 stundu, citreiz varbūt vienu stundu mēnesī. Šī atklāsme mani ļoti iepriecināja! Esot kaut kāds apgrozījuma limits, kuru sasniedzot tie 430 eiro jāizmaksā man pašai tik un tā, bet, ja jau tas ir mēnesis bez ienākumiem, tad skaidrs, ka to limitu es nesasniedzu.

Biznesa zelta standarts

Vēl man šķiet, ka biznesa galvenais mērķis nedrīkst būt tikai peļņa. Ja tā būtu, es sekotu padomam, ko reiz mans vīrs deva diviem maziem zēniem, kas viņam uz ielas prasīja naudu, – jānopērk kolas bundžiņa (viņš pirmo bundžiņu jeb pamatkapitālu puikām uzdāvināja) un Rīgas centrā uz ielas jāpārdod par vienu eiro. Tad veikalā jānopērk vēl viena bundžiņa, bet atlikusī nauda jāber kabatā. Un tā no rīta līdz vakaram. Amats rokā, piķis – kabatā!