Fragments no intervijas:
Ir cilvēki, kas eksperimenta rīkotājus ir sūdzējuši tiesā, apgalvojot, ka viņi paātrinātājā var radīt melno caurumu un izpostīt pasauli.
Tas ir naivs priekšstats. Patiesībā šādi melnie caurumi atmosfēras augšējos slāņos no kosmiskā starojuma rodas katru dienu. Ja tiem būtu iespējams mūs aprīt, tas jau sen būtu noticis.
Es patiesībā būtu bijis priecīgs, ja Higsa bozonu neatrastu, jo tas nozīmētu, ka fizikā ir vairāk interesantuma, nekā šobrīd. Taču ir gana liela varbūtība, ka mēs paātrinātājā ieraugām arī tādu daļiņu, ko neesam paredzējuši. Katrā ziņā lielais vairākums fiziķu uzskata, ka standartmodelis, kurā Higsa bozons ir pēdējais ķieģelītis, nav pēdējā teorija, ar kuru beigsies fizika. Fizikā ir divas lielas teorijas — relativitātes teorija un standartmodelis, tas runā par elementārdaļiņām. Līdz šim joprojām neviens tās nav salicis kopā. Šeit noteikti ir, ko darīt. Ir mēģinājumi tās savienot ar stīgu teoriju, par kuru fiziķiem ir ļoti dažādi viedokļi: no vienas puses, tā ir ļoti skaista un harmoniska teorija, no otras puses, ļoti daudzos punktos nepārbaudāma — tādā nozīmē, ka enerģijas mums tik daudz nekad nebūs, hadronu paātrinātāju ar tādu enerģiju mēs uzbūvēt nevarēsim, jo, ja mēs uzbūvētu paātrinātāja apli, kas pa ekvatoru iet apkārt zemei, tur ne tuvu nepietiktu enerģijas, lai pārbaudītu stīgu teoriju. Vienas planētas ietvaros tādu paātrinātāju uzbūvēt nevar, un baidos, ka arī pēc tūkstoš gadiem kaut ko tādu uzbūvēt kosmosā nevarēs.
Vai šie atklājumi nevarētu vēl vairāk samazināt reliģijas lomu Rietumu sabiedrībā?
Manā bērnībā mēdza naivi rakstīt, ka Gagarins uzlidoja kosmosā, redzēja, ka tur vīriņš ar bārdu nesēž, tātad Dieva nav. Bet neesmu pārliecināts, vai var apgalvot, ka reliģijas loma mazinās. Es neesmu reliģiozs šā vārda klasiskā nozīmē, bet man izraisa cieņu cilvēki, kas pasauli saprot nevis formulās, bet mistiskas atklāsmes veidā. Sliktums sākas tajā brīdī, kad abas uztveres gribam jaukt kopā. Vienkāršojot — ja bērnam fizikas stundā stāsta, ka ir kinētiskā un potenciālā enerģija, un pēc tam citā stundā vēsta, ka liepai ir baltā enerģija un citam kokam melnā, tad viņam galvā viss sajūk. Nez kāpēc cilvēki, kas nodarbojas ar mistiskām lietām, bieži grib tās balstīt zinātnē. Tajā brīdī sākas ziepes, jo katrai savs lauciņš. Mistiku nevar pierādīt ar formulām, un formulas pamatot ar mistiku arī ne.
Vai jūs pret mistiku izturaties nopietni?
Te mēs pieskaramies ļoti intīmiem jautājumiem... Jā, pret mistisko pasaules uztveri es izturos nopietni. Zinātniski tā nekad nebūs pierādāma, jo tā nav zinātnes sfēra. Ja es atklāsmes brīdī kaut ko saprotu, tas nenozīmē, ka to kādreiz pierādīšu zinātniski. Mistiskajai pasaules uztverei pavisam noteikti ir vieta, bet grūtības man rodas, ja gribu atrast kādu grāmatu, kurā par to būtu kaut kas nopietns uzrakstīts, jo te ir ārkārtīgi daudz spekulāciju un vēlmes vienkārši nopelnīt naudu un iegūt lētu popularitāti.
Bet vispār kārtība pasaulē ir?
Ir. Jautājums, vai tā ir matemātiska. Ar to, ko mēs darām ar hadronu paātrinātāju, ar standartmodeli, mēs velkam uz to, ka tā ir matemātiska, izsakāma formulu veidā. Respektīvi, ka Dieva plāns ir matemātisks vienādojums. Es par to diezgan daudz esmu domājis, un man nav skaidra melnbalta viedokļa. Katrā ziņā, ja ir tāda robeža, aiz kuras vairs pasauli nav iespējams racionāli izskaidrot, fizikai līdz tai ir vēl ļoti tālu.
Higsa bozona sakarā ir arī minēts, ka šis atklājums varētu mums ļaut pārvarēt gravitācijas spēkus un lidot kā eņģeļiem.
Tā ir tāda pati spekulācija kā par melno caurumu, kas mūs visus apēdīs.
Visu interviju ar Mārci Auziņu lasiet jaunākajā Sestdienā!