Kodolizmēģinājumu atgriešanās – cik iespējama?

Kodolieroči ir tā dēvētais stratēģiskais bruņojums, attiecībā uz kuriem bieži tiek lietoti arī tādi termini kā «pēdējais arguments», «savaldīšanas bruņojums» u. c. Turklāt nozīmīgi, ka tas, neraugoties uz savu biedējošo jaudu, vienlaikus ir arī bruņojums, kura pielietošana tiek uzskatīta par ļoti maz ticamu tieši ārkārtīgi postošo seku dēļ. Turklāt kodolkaru sākušai valstij pret šajā ziņā līdzvērtīgu pretinieku nesola uzvaru – nosacīti labākais rezultāts tādā gadījumā var būt postošs neizšķirts, bet sliktākais – abu karojošo pušu vai pat visas cilvēces bojāeja. Šo un vēl arī citu iemeslu dēļ minētie ieroči atrodas visnotaļ neparastā statusā – no vienas puses, tie pastāv un ir ārkārtīgi jaudīgi un postoši, bet, no otras, tos pielietot kaujas laukā neviens nav gatavs.

Taču līdztekus stratēģiskajiem kodolieročiem pastāv arī taktiskais kodolbruņojums – ievērojami mazākas jaudas kodolgalviņas, kas paredzētas nevis stratēģiskiem mērķiem, bet gan pielietošanai kaujas laukā. Šādu ieroču jauda parasti ir ap kilotonnu trotila ekvivalenta (salīdzinājumam – vēsturē pirmā kodolizmēģinājuma laikā ASV tika uzspridzināta atombumba ar jaudu 20 kilotonnas trotila ekvivalenta), un pagājušā gadsimta otrajā pusē taktiskā kodolbruņojuma pielietošana tika uzskatīta par iespējamu un pat pieņemamu. Mūsdienās šī nostāja ir mainījusies – gan tāpēc, ka līdzvērtīgu rezultātu spēj nodrošināt arī augstas precizitātes bruņojums, gan tāpēc, ka ir nostiprinājusies pārliecība, ka taktisko kodolieroču izmantošana pret līdzvērtīgu pretinieku jebkurā gadījumā ir kodolieroču pielietošana, kas novedīs pie atbildes reakcijas un beigsies ar vērienīgu kodolkaru.

Tajā pašā laikā nav mazsvarīgi, ka gan aukstā kara laikā, gan pēc tā beigām ASV un PSRS/Krievijā vienmēr ir bijuši un turpina būt viedokļa atbalstītāji, ka kodolkaru ir iespējams arī uzvarēt, īstenojot pēkšņu un postošu triecienu pa pretinieka stratēģisko kodolarsenālu. Tas nostādītu pretinieka valsts vadību izvēles priekšā – vai nu censties dot nepietiekamu atbildes triecienu un rezultātā zaudēt visu, vai arī kapitulēt. Tieši tāpat pastāv arī atbalstītāji viedoklim par ierobežotu kodoltriecienu pieļaujamību (parasti pa kādām trešajām valstīm, nevis pa galveno oponentu) ar aprēķinu, ka pretējā puse neuzdrošināsies vai nevēlēsies atbildēt, apzinoties katastrofālās sekas.