- KĀRLIS VĒRDIŅŠ. NEKAS
- NEPUTNS
- REDAKTORS RAIMONDS ĶIRĶIS
Bet vispār jocīgi – manas zemapziņas uztverē Kārlis ir sarakstījis vismaz trīsdesmit krājumus, varbūt tāpēc man tā liekas, ka vienmēr pamanu citu dzejnieku grāmatu redaktorus un Vērdiņš tur figurē bieži. Ne velti Raimonds Ķirķis saka: «Kārlis Vērdiņš ir mūsdienu latviešu dzejas ķēniņš. Viņa radošā un neradošā izdoma nepagurstoši priecē latviešu lasītāju jau tikpat kā trīsdesmit gadus.»
Vērdiņa dzejā mani priecē viss – stūrainums komplektā ar skanīgu ritmiku, gaišums par spīti it kā nejaušam smagumam, sadzīviskais, kas eksistē vienlaikus ar pārpasaulīgo, un vieglais, labsirdīgais smīns, aiz kura slēpjas necauršaujama nopietnība un meistarība, meistarība, meistarība.
«Ir ballīte jau krietni pāri pusei, / un laipnā namamāte optimizē bļodas. / Ar neapēstiem gurķīšiem ber kopā šampinjonus, / bet atlikušās desas ripas pārceļas pie sieriem, / kam maliņā sēž divas olivas/ kā lauku bērniņi no likvidētas skolas. // (..) // Un pēkšņi / klusums. Namamāte pārlaiž skatu šķīvim / un nozūd nama dzīlēs, izslēgusi gaismu.»
Lasot šo dzeju, es vairākas reizes skaļi iesmējos (ko parasti nemēdzu darīt pat smieklīgās grāmatās), vairākkārt spēji aprāvos un neskaitāmas reizes klusi nopūtos, vēl pie citiem dzejoļiem man galvā skanēja melodija un es iztēlojos Vērdiņa pantus iedziedātus, piemēram, Alda Kolosova balsī un pavadījumā. Ko gan vēl vairāk vajag pilnīgai laimei?
«Cērp lācis savas biezās krūšu spalvas, / skuj vēderu un plecus lokans ūdrs, /vilks spalvas rauj no ausīm, nāsīm, uzacīm, / pat mazais trusītis ir novaksējis ļipu. / Pa durvju šķirbu kailgliemezis skatās / un neizpratnē čukst: «Kāpēc? Kāpēc?»»
Ejiet uz grāmatnīcām pēc sava Nekā eksemplāra – Vērdiņa dzeju izpērk ātri, un tā drīz vien (atkal) kļūs par bibliogrāfisku retumu.