LELDE JAUJA. Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes.
LATVIJAS MEDIJI. Redaktore Elīna Kokareviča.
Pilnīgi noteikti šī ir mana mīļākā Jaujas grāmata – ja iepriekšējās lasījās nu tā, nu tā, tad šo es apriju vienā paņēmienā – viens stāsts beidzoties jau saķer aiz astes nākamo un rauj iekšā grāmatā arvien dziļāk. Šķiet, izlasīšu šo, tad vēl vienu, ai, nu vēl vienu, līdz attopies krājuma beigās.
Lelde lieliski māk vieglo un maigi ironisko pat tad, ja runā par skarbām tēmām un, kas vēl pārsteidzošāk, rakstot par šķietami vieglo, kaut kas stāstā ieplūst tāds, ka saproti, ka vieglums ir tikai priekškars, aiz kura slēpjas dziļākas dzīles.
Stāsti ir ļoti kinematogrāfiski un vizuāli, tajos samanu materiālu īsfilmām, un, ja tās netiks realizētas ekrāna formātā, tad noteikti uzburs TV ainiņas lasītāja iztēlē.
Man patīk, ka autore māk pasmieties gan par saviem varoņiem, gan par sevi – vairāki mani paziņas atzīst, ka lasot smējušies daudz un dikti. Mani ir ļoti, ļoti grūti sasmīdināt tā, lai smiekls izplūstu balsī, pat izslavētiem ārzemju humora romāniem tas izdevies ar grūtībām, bet šeit man izdevās iesmieties vairākas reizes. Jauja mīl savus varoņus, un šī mīlestība nevar atstāt nesmaidīgas grimases.
Laikam mans mīļākais stāsts ir Zīmes, kas apskata vienu un to pašu situāciju no vairāku varoņu skatpunktiem – žanrs, kas nekad nevar būt garlaicīgs.
Parasti izdevēji ne visai vēlas izdot stāstu krājumus, jo tos sliktāk pērkot, esot «par īsu» – šo nu es galīgi nesaprotu, jo pati esmu viskvēlākā īsprozas fane un tāpēc tagad priecājos, ka latviešu stāstu radītāju saimei pievienojusies Lelde Jauja, jo man šķiet, ka latviešiem stāsti padodas īpaši labi.