Ap 1. septembri Rīgas ielās vairāk gribētos redzēt nevis demonstrācijas pret sprostos dētām olām, bet, piemēram, vīriešu demonstrāciju ar saukļiem "Ja mēs varētu, mēs gan dzemdētu!", jo Latvijas izglītības sistēmas kvalitāti depopulācija var ietekmēt īpaši smagi.
Ja nezina statistiku, aina 1. septembrī nemaz tik bēdīga nešķiet, skolēnu pilnas ielas, un arī Torņakalnā Latvijas Universitātes (LU) Dabas un Zinātņu mājas studentu un citu interesentu pilnum pilnas. Ikdienā gluži tā neesot, saka fiziķis Mārcis Auziņš, bijušais LU rektors, tagad LU padomes priekšsēdētājs, tomēr sarunas laikā pesimismā neieslīgst, pat par mākslīgā intelekta ietekmi ne, lai gan problēmas iezīmē skaidri. LU padome, sabiedrības un universitātes pašas kopīgs veidojums, tika izveidota pirms trim gadiem. Tajā ir 11 cilvēki, piecus izvirza universitāte, piecus Izglītības un zinātnes ministrija caur Ministru kabinetu, vienu deleģē Valsts prezidents. No Auziņa stāstītā gan izriet, ka patiesību un jaunus atklājumus zinātnē biežāk var atrast nevis diskusijās vai nervozā zīmuļa graušanā, bet pastaigās ar suni vai klasiski – sēžot zem ābeles. Kurš mūsdienās vairs var atļauties tik nesteidzīgu pasaules izziņas veidu?
Vai mācīties ir vērts?
Ir ļoti daudz iemeslu mācīties, bet man personīgi arī ļoti patīk mācīties. Tas ir interesanti.
Mēdz teikt, ka valsti nevar vadīt kā uzņēmumu. Vai universitāti var?
Nevar. Kaut kādā ziņā tā ir institūcija, bet tai ir savas samērā viegli formulējamas īpatnības.
Kādas tās ir?
Ja es esmu ražojošs uzņēmums, man jārada produkcija, ko patērētājs gribēs pirkt par adekvātu cenu. Ļoti saprotamas attiecības. Varētu teikt, ka ar universitāti ir līdzīgi – pie mums atnāk jaunie cilvēki, kuri grib teicamu izglītību. Mēs saprotam, ka tā ir arī ekonomiska kategorija, kas saimnieciski jāveido, bet ir viena atšķirība: ja es aizeju uz veikalu pirkt kurpes, skatos, vai cena un kvalitāte ir laba, un tad tās kurpes pērku vai nepērku. Bet, kad uz universitāti atnāk jaunais cilvēks un saka "gribu būt teicams filologs, filozofs vai fiziķis", mēs viņam būtībā sakām "tev tās kurpes pašam būs jāuztaisa", nevis tu kā klients tikai sēdēsi un teiksi, vai tev tā izglītība patīk vai nepatīk. Tev pašam būs nopietni jāstrādā, lai labā izglītība tiktu iegūta. Līdz ar to tas attiecību modelis, kāds ir starp studentu un universitāti, ir atšķirīgs no modeļiem biznesa vidēs.
Otra atšķirība saistās ar universitātes akadēmisko personālu. Ja man jautā, uz kādiem vaļiem balstās augstskola, atbildu, ka vaļi ir trīs: profesori, profesori un profesori. Respektīvi, cik zinoši un iedvesmojoši ir tie cilvēki,
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5. - 11. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!