Mēs esam tikai mēslojums. Saruna ar mūziķi Nilu Īli

Nils Īle nu jau trešo gadu desmitu pazīstams kā visās pasaules malās salasītu perkusiju jeb sitamo instrumentu entuziasts. Viņš spēj nodrošināt ne vien muzikāli, bet arī vizuāli baudāmu priekšnesumu arī viens pats, garajiem matiem ejot pa gaisu – tad ir grūti pat izsekot, kur gar acīm nozib un Lenona brillītēs spoguļojas gaišo matu cirta un kur plauksta, kas meklē vietu skanīgam sitienam. Nereti Nils piespēlē dažādiem citiem mūziķiem, un vēl kopā ar sievu Maiju Sējāni-Īli viņš vada arī savu studiju, kurā izskolojis veselu perkusionistu paaudzi. Dažs to dara vienatnē mežā, cits spēlē kādā grupā, Nila audzēkņi ir arī vairāki bungu un dūdu kolektīva Auļi dalībnieki.

Aptuveni pirms divdesmit gadiem mūziķis esot pārdevis pat dzīvokli, lai varētu izveidot savu pirmo izrādi Kanisaifa Jaunajā Rīgas teātrī, kur latviešu tautasdziesmas ar jaudīgu ritma pavadījumu dziedāja Ilga Reizniece, Zane Šmite, Raimonda Vazdika, Kaspars Putniņš. Tagad Nilam kopā ar domubiedriem ir grupa ar šādu nosaukumu. Aizpērn Kanisaifa izdeva savu pirmo albumu Atdzīvinot vēju, kas tika nominēts Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons kategorijā "labākā debija". Šogad 21. jūnijā Nils ar Kanisaifu piedalīsies Saulstāvju deju un mūzikas festivāla Būtība atklāšanas koncertā, kas notiks atpūtas kompleksā Puduri Daugavas krastā Ķeguma novada Tomes pagastā, ievērojot visus valstī šobrīd noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Tā jau tradicionāli vairāku gadu garumā ikviens tiek aicināts izmēģināt citādu vasaras saulgriežu jeb Līgo svētku svinēšanas pieredzi, neizmantojot šajā laikā masīvi reklamētās un arī lietotās apreibinošās vielas un aizstājot tās ar latviešu un arī no dažādu citu zemju kultūrām aizgūtiem rituāliem.

Saulgriežu iebungošana

Festivālā Būtība sanākot tie, kuri jau ir šamaņi, un tādi, kuri vēl cenšas būt. "Mēs spēlējam, un viņi priecājas – tā ir tāda saulgriežu iesvētīšana jeb iebungošana. Pamatideja gan ziemas, gan vasaras saulgriežiem ir saistīta ar dabas procesiem – Saules un Mēness ietekmi uz Zemi, no kā attiecīgi rodas garākā nakts un īsākā diena vai garākā diena un īsākā nakts, kad mēs visi tā kā drusku pārdzimstam jeb restartējamies. Kāpēc krieviem šos svētkus sauc par Ivana Kupalas svētkiem? Jo šajā dienā tur cilvēki cits citu aplaistīja ar ūdeni. Iet cilvēks pa ceļu saposies, jo ir saulgrieži, un te no sētas viens uzlej viņam spaini ar ūdeni. Tas ir gan kā joks, gan burtiska nomazgāšana," stāsta Nils.

Reiz ap šo svētku laiku viņš bijis Toljati un brīnījies, ka tur tos neviens neatzīmē, tāpēc sarīkojis pats. Pilsētā bijis ziņojumu dēlis, kas aicinājis uz svētkiem ar norādi, ka tos organizē Nils Īle no Latvijas, un sanākuši ap diviem simtiem cilvēku. Tad nu tur staigājuši gan pa oglēm, gan lēkuši pāri ugunskuram, gan spēlējuši džambas. Beigās vēl iedzinis visus pa pliko Volgā.

Pie mums jau no neatminamiem laikiem ar savu Jāņu svinēšanu esot pazīstami Sējāni – Nila dzīvesbiedre Maija nāk no šīs ģimenes. "Tie ir ikgadēji Sējānu dzimtas svētki – sanāk, izdziedas pamatīgi, izdejojas. Un tad naktī ap divpadsmitiem sataisa tādus koka krustus, kur uzliek sveces. Tad viss bars, un viņu – to Sējānu – ir daudz, iet uz jūru ar lāpām. Tas lāpu gājiens ir jau iegājies Asaros – visi zina, ka ap divpadsmitiem nāks lāpu gājiens. Nonāk pie jūras, izdzied korī dziesmas, palaiž tās lāpas jūrā un iet tālāk tusēt, lai nākamajā dienā viss turpinātos," stāsta Nils, kad esam satikušies viņa studijā. Arī mūsu sarunas laikā zeme tiek mazgāta – līst lietus. Kad tas mazliet mitējies, izejam ārā paelpot svaigo gaisu un paklausīties pa slapjo Lāčplēša ielu braucošo automašīnu riepu švīkoņā. Spriežam, ka arī tās taču veido mūsu attiecības ar skaņām, tāpat kā katra sastaptā dabas parādība.