Fragments no intervijas:
Kā tu meklē materiālu izrādēm? Piemeklē materiālu problēmai, par kuru gribi runāt, vai otrādi?
Ir vairākas problēmas, par kurām gribu runāt, bet, kamēr nav sataustāmas idejas vai materiāla, klāt neķeros. Iet abstraktā tēmā bez konkrēta stāsta vismaz man ir ļoti grūti. Pirms taisīju Mežaiņa pirmo versiju Lietuvā, par politiku biju jau gana runājis, bet man bija sajūta, ka mēs ar politiku neesam saistīti, nevaram neko ietekmēt un arī manu dzīvi tā neietekmēs, – kāpēc par to vispār interesēties? Bet tad nāca divi materiāli, Mežainis un Svina garša, tajā par to ir vēl vairāk: tu dzīvo savu mikrodzīvīti, un lielās pasaules makrodzīve ienāk tavā privātajā dzīvē – gribi vai negribi. Un, ja tad gribēsi norobežoties, tas varbūt būs tikpat nodevīgi, kā darīt kaut ko ļaunu.
Kam pieder Mežaiņa ideja – tev vai dramaturgam Jānim Balodim?
Tā nāca no manis. Vācijā taisīju izrādi par 90. gadiem un, lasot par 1995. gadu, izlasīju, ka tad maijā no pagrīdes iznācis pēdējais mežabrālis.
Sāku lasīt citus rakstus par Jāni Pīnupu, un man radās bilde par tādu kā Forestu Gampu, kur varētu spēlēties ar fantāziju par visiem politiķiem, kas padomju laikos no Maskavas ir ieradušies Rīgā, droši vien gājuši mežā medībās un iedzēruši, un Pīnups viņus tur saticis. Vārdu sakot, fantazēju. Bet, sākot reāli strādāt pie šā darba, Jānis satika Jāņa Pīnupa brāļameitu, un viņas stāstītais deva daudz reālistiskāku skatpunktu, tas savukārt deva jaunus pagriezienus tiem jautājumiem, kas mums bija. Piemēram, kā māsa tika galā ar viņa slēpšanu? Mūsu jautājums bija: kā viņa varēja nopirkt vīriešu drēbes, ja mājās nav neviena vīrieša? Izrādās, viņa tās pirka sev un valkāja darbos. Tad vairs nevienam aizdomas nerodas.
Protams, mēs situāciju dramatizējām. Lai gan no tās realitātes ļoti iespaidojāmies, tomēr ir veiktas korekcijas, tāpēc uzvārdus mainījām.
Tātad izrādē nevajag meklēt konkrēto Jāni Pīnupu?
Tas ir sarežģīts jautājums. No vienas puses, mēs ļoti turējāmies pie tā tēla. Ir video ar viņu, daudzi aktieri no tā ņēma viņa veidu. Bet izrādē ir ņemts arī no citu mežabrāļu dzīvesstāstiem.
Ja tu nonāktu debesīs, satiktu Pīnupu un viņš tev jautātu: "Ko tu par mani tur lejā uztaisīji?", ko tu viņam teiktu?
Man liekas, ka es šausmīgi nekautrētos par to, ko uztaisīju. Teiktu: nu tad beidzot iepazīsimies pa īstam! Taisot darbu, tev ir mazi ideju iedīglīši, kopā ar aktieriem tie kļūst par cilvēkiem, un tu sāc domāt, ka lietas, kuras esi izdomājis, tiešām ir notikušas. Tāpēc nevar zināt, kur esam trāpījuši desmitniekā, kur izstāstījuši pavisam ko citu. Ir fakts, ka brālis 70. gados devās pie Pīnupa un teica, lai viņš nāk ārā. Mēs radām versiju par šo faktu.
Vai pēc divām uztaisītām izrādēm tev Pīnupa dzīvē un motivācijā ir daudz noslēpumu?
Ja tu taisi darbu, tu negribi sākt ar skaidru atbildi un negribi arī beigt ar skaidru, jo tu jau cilvēkam tikai mēģini pietuvoties. Vai man ir saprotama dezertēšana? Iespējams, ir. Vai man ir saprotamas bailes? Fiziski diez vai. Mana baiļu pieredze ir bijusi daudz mazākā mērā nekā Pīnupam un viņa māsai. Es mēģināju viņam tuvoties ar sajūtu, ka te ir cilvēks, kuru slēpj ģimene.
Katrā ģimenē ir stāsti, kurus negrib stāstīt.
Mana mamma 50. gados kā bērns nesaņēma nekādu informāciju no vecākiem par pēckara gadiem...
Tu jau zini, kāpēc vecāki bērniem to nestāstīja.
Ļoti labi zinu, kāpēc. Tieši šī sajūta un bailes šejienes cilvēkiem ir universālas, daudziem ir līdzīgi stāsti. Tā es varu pietuvoties tam, kas izrādē ir izvilkts ļoti ekstrēmā formā. Nāves bailes un mēģinājums izdzīvot tajos apstākļos no malas var izskatīties nepareizs, par to var gudri runāt, bet man šis ir izdzīvošanas stāsts – kā tu izdzīvo konkrētajos apstākļos, un kā tas pārvērš tevi, ka vecumā nemaz nejūti, ka esi dīvains vai arī liecies jocīgs apkārtējiem, bet tu vienkārši pieņem formu, ko dzīve uzlikusi.
Vai es par Pīnupu zinu visu? Noteikti nē. Viņš dažbrīd bija nešpetns, ērcīgs, un viņš fiziski nespēja nogalināt, pat vistu ne. Vai viņš ēda gaļu? Gan jau ēda. Bet nogalināt nevarēja, un tam nebija nekādas ideoloģijas apakšā, tā tikai vēlāk parādījās.
Vai nav tā, ka, taisot izrādi, tu gribi nonākt pie atbildes un tajā pašā laikā arī baidies no tās?
Jā. Ja cilvēks tā dzīvo, varbūt viņš grib tā dzīvot? Ja viņš nekad neapprecas un dzīvo ar savu māti, kādam no malas tas var likties dīvaini. Nevajag nemaz dramatiskus notikumus, lai tā notiktu.
Pēc smagām cīņām nonācām pie samērā vienkāršas un ne lielu gandarījumu nesošas atbildes, bet svarīgākais bija nepateikt: ak, gļēvulis, vajadzēja ņemt plinti un cīnīties pa riktīgo.
Bet tas ir tas interesantākais – vai miermīlīga pretošanās nav pretošanās?
Kad Pīnups, 1995. gadā iznācis, nevarēja dabūt paaugstinātu pensiju, jo darba stāžs viņam nebija nekāds, viņš jautāja: "Vai tad man labāk būtu bijis kolhozā strādāt?" Valsts nezināja, ko atbildēt: vai viņa pretošanās, neiesaistoties padomju sistēmā, ir mazvērtīgāka par tiem, kuri iesaistījās?
Tas ir izrādes galvenais jautājums?
Nē, izrāde ir personiskāka, mēs mēģinām noskaidrot, kas ar šiem cilvēkiem notiek psiholoģiski, kāda ir dzīve ārpus saiknes ar to, kas tev apkārt notiek, un kāda ir atgriešanās cilvēkos. Bet Pīnups rakstīja vēstules Guntim Ulmanim.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 15. - 21. jūnija numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!