Basketbols, atskaitot maiju, kad ir pasaules hokeja čempionāts, – par populārāko sporta veidu Latvijā ir pārliecināts treneris Mārtiņš Gulbis. Rīgā notiekošais Eiropas čempionāts ir īsts saldais ēdiens, basketbola zvaigžņu ziņā viens no spožākajiem pēdējās desmitgadēs – Kristaps Porziņģis, Nikola Jokičs, Lauri Markanens, Janis Adetokunbo un vēl citi. Latvijas līdzjutēju cerības gan aprāvās straujāk, nekā bija cerēts, ar zaudējumu, kā šķita, traumu novājinātajai Lietuvas izlasei, kad izrādījās, ka mūsu sastāva cīņassparu traumas un kaites ir ietekmējušas vairāk nekā lietuviešus. Ko šis zaudējums nozīmē, SestDiena jautāja Mārtiņam Gulbim, kura basketbolista karjera traumas dēļ aprāvās jau agri, toties padarīja viņu par labu treneri. «Lai kļūtu par treneri, tev sevī ir jānogalina spēlētājs,» saka Gulbis un skaidro, kas nogalināja Latvijas izlases cerības.
Kāda tev tagad, kad pēc Latvijas zaudējuma Lietuvai jau pagājušas vairākas dienas, ir sajūta?
Par visu čempionātu vai par šo spēli?
Mums jau šis zaudējums nozīmē visa čempionāta beigas.
Tas gan. Man kā trenerim bija tā iespēja šovasar ar U18 izlasi astotdaļfinālā spēlēt pret Lietuvu – tās sajūtas pat nevar izstāstīt, tās ir jāizjūt pašam. Kad ieraugi zaļo karogu, tev iekšā pamostas pozitīvais dēmons, esi gatavs uz visu. Arī šajā spēlē likās, ka… Vispār Latvijai sportā favorītu statuss nav palīdzējis. Tās traumas, kas Lietuvas izlases spēlētājiem pēdējā laikā bija, viņus ļoti saliedēja, bet mūs kādā brīdī nedaudz relaksēja.
Pirmais brīdinājuma signāls bija spēles pirmās 10 minūtes, kad mēs taktiski neizmantojām personīgos pārkāpumus. Mums bija tikai divi pārkāpumi astoņās minūtēs, lietuvieši daudz meta no groza apakšas, no pozīcijas, kurā viņi jūtas vislabāk. Otrajā ceturtdaļā mēģinājām kaut ko lauzt, spēlēt agresīvāku spēli, bet mums kaut kā neizdevās noķert ritmu. Notika tas, no kā es visvairāk baidījos, – ka Lietuva mums uzspiedīs savu stilu. Gribot negribot jāpaslavē lietuvieši, viņi visas spēles garumā ļoti disciplinēti pie tā pieturējās – pie ļoti sīksta un agresīva stila, ļoti jaudīga spiediena uz groza apakšu. Diemžēl mēs neatradām nekādas pretzāles.
Sāpīgi, es teiktu, pat ne tik daudz par rezultātu, cik par spēles gaitu. Manuprāt, mēs varējām nedaudz noriskēt tieši aizsardzības ziņā, izsist viņus no līdzsvara. Viela pārdomām mums, līdzjutējiem un noteikti arī treneriem.
Tu saki, lietuvieši pieturējās pie sava spēles stila. Bet latvieši jau arī pieturējās pie diezgan acīmredzamiem trenera uzstādījumiem.
Lietuvas izlases aizsardzība piedāvāja nestandarta risinājumu.
Negaidītu?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 12. - 18. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!