Esmu īstenojis mūža sapni, komponists Rihards Dubra saka par savu operu Suitu sāga, kuras pasaules pirmizrādes Liepājas koncertzālē Lielais dzintars notiks 8. un 9. novembrī.
Dubra radījis darbu, kura sižeta pamatā ir vēsturiski notikumi Kurzemē pirms četrsimt gadiem. Tas ir stāsts par mīlestību, ziedošanos, drosmi un uzticību līdz nāvei. Uzmanības centrā ir jaunā barona Johana Ulriha fon Šverina un polietes Barbaras Konarskas mīlasstāsts un ar to saistītie satricinājumi Kurzemes hercogistes valdošajās aprindās XVII gadsimta pirmajā pusē. Operas stāsts atklāj arī krāšņā suitu tautastērpa rašanās noslēpumu, taču varoņu likteņstāsts nepretendē uz faktoloģisku precizitāti – tas drīzāk ir fons vēstījumam par visai cilvēcei kopīgiem un nozīmīgiem jautājumiem.
Vēl jāpiebilst: libreta autors ir kādreizējais Alsungas prāvests Gatis Mārtiņš Bezdelīga, režisore – Indra Roga, bet muzikālais vadītājs – diriģents Māris Sirmais (izrādē līdzās Liepājas simfoniskajam orķestrim iesaistīts arī viņa vadītais Valsts akadēmiskais koris Latvija). Galvenās lomas atveido soprāns Ilze Grēvele-Skaraine un tenors Juris Vizbulis, kurš arī pats ir īsts suits no Alsungas un pat ierindots dižāko suitu pulkā.
Ir komponisti, kuri savā jaunradē kategoriski izslēdz operas žanru.
Es visu mūžu esmu ļoti vēlējies uzrakstīt operu.
Komponistu mudināšanai rakstīt operas rīkoti jau vairāki konkursi, taču neesmu manījusi tur pavīdam tavu vārdu. Kāpēc?
Šis ir viens no maniem dzīves principiem – es uzskatu, ka man savā darbā nevienam nekas nav jāpierāda. Tāpēc es principā nepiedalos nekādos kompozīciju vai ideju konkursos. Pirms vairākiem gadiem man piezvanīja no Latvijas Nacionālās operas: vai es vēlētos rakstīt operu? Teicu: ļoti labprāt, tas ir mans mūža sapnis. Bet, kad zvanītāja stāstīja, ka izsludināts konkurss, un mudināja piedalīties, atbildēju, ka konkursos principiāli nepiedalos.
Bet ja šī principa (varbūt iecirtības?) dēļ mūža sapnis tā arī paliktu neīstenots?
Kopš reizes, kad padomjlaikos man tika piedāvāts smalki "atpūsties" kādā "skaistā" vietā armijā un nebaudīt neko no civilizācijas labumiem, esmu pārstājis baidīties par kaut kādām fatālām lietām. Kam jānotiek, tas notiks, un, kas nav paredzēts, tas nenotiks. Nav ko satraukties un stresot. Kā būs, tā būs. Tā nav augstprātība. Man šis nav sports. Šī ir mana dzīve. Mūzikas rakstīšana ir cieši piederīga manai ikdienai un esībai, un tieši tāpēc neuzskatu, ka man kādam būtu kaut kas jāpierāda vai jāsacenšas.
Kultūrkapitāla fonda radošo stipendiju nekad neesi izmantojis?
Reti, jo man tas riebjas. Es neesmu cilvēks, kurš netur vārdu. Skaņdarbs ir uzrakstīts un jau izpildīts, bet pēc tam man vēl jāraksta atskaites un jāpierāda, ka tas viss ir bijis?! Darbs ir izskanējis, un tas ir vislabākais pierādījums, bet nē – kādam vēl vajag, lai es aizpildu grāmatvedības papīrus. Savu darbu es izdarīju. Viss pārējais neattiecas uz mani. Ja kāds cits iesniedz projektu un mans skaņdarbs ir tā daļa – lai būtu.
Es 35 gadus esmu strādājis par pedagogu mūzikas skolās. Absolūti stulbi, ka skolotājiem ir jāraksta pašnovērtējums. Kā cilvēks var sevi pats objektīvi novērtēt? Tas taču vispār nav iespējams! Formāli copy/paste iekopēju veidlapā to, kas tur bija jau pagājušajā gadā. Ir arī kaudze jautājumu, uz kuriem parasti atbildu: neuzdodiet muļķīgus jautājumus! Es strādāju ar pēdējiem kursiem, ar 17–20 gadu veciem audzēkņiem, bet ierēdņu izstrādātajā tipveida anketā tiek jautāts, kāda ir mana sadarbība ar skolēnu vecākiem. Tā arī ierakstu: pilnīgi nekāda, jo strādāju ar pieaugušiem cilvēkiem. E-klase ir viena no visdebilākajām un visneērtākajām sistēmām, kādas esmu redzējis, – lai datorā izveidotu vienu stundu un ieliktu atzīmes, man ir jāpaveic sešas darbības. Nav arī iespējams sagrafēt rūtiņas priekšdienām… Sistēmai vajadzēja samazināt laika patēriņu, bet ir tieši otrādi – tas palielinās.
Skolās ir redzams, ka tie, kuriem visi papīri ir sakārtoti superperfekti, parasti ir vissliktākie pedagogi. Reāli īstajiem, labajiem skolotājiem tam nav laika. Papīrus viņi aizpilda pavirši, jo ir jāgatavojas stundām, jālabo skolēnu darbi, jāizdomā, ko vēl interesantāku piedāvāt mācību stundās. Bet patlaban visa pasaule iet uz to, ka taisnība ir papīram, nevis cilvēkam un viņa darbam. Mani tas nenormāli kaitina.
Leģendārais Alšvangas (Alsungas) valdnieku – Johana un Barbaras – mīlasstāsts ir operas sižets, par kādu esi sapņojis?
Tas un arī pati operas ideja nāca no Liepājas simfoniskā orķestra direktora Ulda Lipska. Jaunajā Liepājas koncertzālē ir orķestra bedre, un līdz šim tā vēl nebija izmantota. Koncertzāle un opera Liepājā bija arī diriģenta, agrākā Liepājas simfoniskā orķestra vadītāja Imanta Rešņa sapnis. Liepājā kādreiz ir bijusi operas trupa, un varbūt ir vērts operas tradīciju atkal kopt, vismaz ar regulārām izrādēm Lielajā dzintarā? Domāju, ka Latvijai tas būtu tikai pluss, ja opera būtu ne tikai Rīgā. Vācijā ir katrā lielajā pilsētā.
Man jau ilgu laiku bijusi brīnišķīga sadarbība ar Liepājas simfonisko orķestri: rakstīju viņiem klavierkoncertu un Otro simfoniju, viņi spēlējuši arī manu marimbas koncertu. Uldi [Lipski] pamanīju jau tad, kad viņš vēl mācījās Jūrmalas Mūzikas vidusskolā. Kādā sarunā ieminējos, ka viens no maniem sapņiem ir uzrakstīt operu. Bet rūgšana, kamēr nonācām līdz gatavai mīklai, paņēma diezgan ilgus gadus. Tas nav tik vienkārši, ir saistīts ar visādiem apstākļiem un finansēm. Uldis bija neatlaidīgs. Viņš pats arī interesējās par vēsturiskiem sižetiem no Kurzemes.
Skaistais un traģiskais mīlasstāsts no Alsungas ir ļoti atbilstošs operai. Mēdz teikt, ka opera ir izdevusies tad, ja ir līķis. Un būs! Turklāt divi. Vēl no Dārziņskolas laikiem man prātā palicis mūzikas literatūras skolotājas Brigitas Briedes slavenais izteiciens par Alfrēda Kalniņa operu Baņuta: "Kas tad tā par operu? Vesela kaudze līķu, un jēgas nekādas."
Manas operas notikumi norisinās laikā pēc reformācijas. Interesanti, ka Alsungu reformācija skāra ļoti vēlu un tieši operas stāstā skarto notikumu dēļ turpinājās tikai trīsdesmit gadu. Grāfa Jēkaba fon Šverina dēls un vienīgais mantinieks Johans Ulrihs ierodas pie tēva un atklāj, ka ir iemīlējies poļu augstmaņa meitā Barbarā un vēlas viņu precēt. Tēvs ir sajūsmā, jo viņa ir no ļoti bagātas dzimtas. Operā pat ir teksts: "Dēls, tev ir gudra sirds, tu esi pareizi izvēlējies" Taču meitenes tēvam ir savi nosacījumi – Johanam jāatgriežas katoļticībā, Romas baznīcā. Viņa tēvs neiebilstu, taču Alšvangas muižnieki to negrib pieļaut. Viņi uzstāj, ka dēls ir jāpadzen: mums ir jauna ticība – luterticība – un nekādus katoļus!
Es pieņemu, ka noteikti būs cilvēki, kas mēģinās šo [stāstu] pasniegt kā ticību karu. Nekā tamlīdzīga. Tā bija stulba, pretīga politika tāpat kā mūsu dienās. Vienkārši prasts cilvēku ļaunums un alkatība. Viņi redzēja: tēvs ir vecs un drīz nomirs. Ja nebūs mantinieka, varēs sagrābt visas viņa bagātības un zemi. Būs baigā manta, varēs iedzīvoties. Kā tas ļoti bieži noticis dažādos laikos, baznīca tika izmantota tikai kā iegansts savu mantkārīgo mērķu sasniegšanai. Ļaunums ir cilvēkos, nevis baznīcā. Tā laika muižnieku rīcība bija tieši tikpat pretīga kā mūsdienu politiķu netīrās spēles. Tas nav ticības jautājums. Tas ir cilvēcības jautājums.
Savukārt tēvs ir godavīrs, bruņinieks, un dotais vārds viņam nozīmē ļoti daudz. Viņš ir apsolījis, ka būs uzticīgs luterticībai. Viņš ļoti mīl dēlu, bet ir devis vārdu būt uzticīgs Luteram. Muižnieki to izmanto. Vesela aina rāda, kā trīs muižnieki katrs no savas puses pārliecina tēvu. Būdams godīgs, viņš ir spiests dēlu padzīt. Mīlētāji tomēr apprecas un apmetas Polijā, bet Johana tēvs drīz nomirst. Muižniekiem tomēr neizdodas īstenot savu plānu, jo Johanam ir kāds labs draugs (šo lomu dzied Rihards Mačanovskis). Viņš lec zirgam mugurā un aizsteidzas uz Poliju paziņot, ka tēvs ir miris un māte lūdz steidzami braukt mājās. Johans atgriežas kopā ar princesi Barbaru un arī atgriež suitus atpakaļ katoļticībā. Kopš tā brīža suiti (trīs ciemi: Alsunga, Gudenieki un Basi) visu laiku ir palikuši katoļticībā.
Johanam veicas ar saimniecību, kurā viņš izmanto pasaulē gūto pieredzi. Arī krāšņais suitu tautastērps ir Johana fon Šverina jaunievedums. Uzturoties Francijas karaļa galmā, viņš noskatījās, cik skaisti, ka visi ģērbjas košās krāsās. Tāpēc viņš pasūta no Francijas krāsainus audumus, no kuriem liek visiem saviem zemniekiem darināt atšķirīgus, krāsainus tērpus. Grāfu ciena, saimniecība plaukst un zeļ, bet pārējiem tas ļoti nepatīk. Johanu uzaicina uz apspriedi un svinībām Reģu muižā, kur viņam pasniedz saindētu vīnu. Viņš bija paspējis valdīt Alsungā tikai septiņus gadus. Tomēr opera beidzas ar uzvarošas apņēmības pilnu noti – Barbara stingri pasaka: kamēr esmu dzīva, es turpināšu visu, ko kopā ar Johanu iesākām.
Manas operas stāsts nav ne par politiku, ne vēsturi. Mans stāsts ir par mīlestību. Opera nāca ar milzīgām pūlēm, un ceļā stājās lielas, pēkšņas grūtības. Bet par tām es negribu stāstīt.
Interesanti, ka operas libretu rakstījis priesteris, kādreizējais Alsungas prāvests Gatis Mārtiņš Bezdelīga. Arī tu pats esi cieši saistīts ar katoļu baznīcu, nu jau 20 gadu esi Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas kantors.
Kad Gatis Mārtiņš Bezdelīga iesāka rakstīt, viņš bija Alsungas prāvests, bet libreta tapšanas gaitā viņu pārcēla kalpot uz Saldu. Kad aizbraucām pie viņa uz Alsungu, viņš visu no sirds izrādīja un izstāstīja. Tolaik viņam bija pat muzeja atslēgas. Bezdelīga ir ārkārtīgi radošs cilvēks, gaiša personība. Viņš raksta dzeju un pirmajā tikšanās reizē uzdāvināja savu dzeju krājumiņu. Viņš daudz glezno. Īpaši viņam patīk gleznot Armēnijas kalnus. Viņš vasarās brauc strādāt uz Armēniju un uz plenēriem Parīzē. Viņa mājas drīzāk atgādina nevis priestera dzīvokli, bet gleznotāja darbnīcu. Tur ir gleznas, krāsas, molberti.
Priesteris dzīvo pieticīgi, brauc ar vecu mašīnīti, bet par libreta honorāru uzdāvināja Saldus Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas draudzei lustru. Baznīca ir jauna būve, un tieši viņš to sāka celt, tur kalpodams drīz pēc garīgā semināra beigšanas. Viņam atgriežoties, tā jau bija pabeigta, tikai lustras vēl nebija. Gatis Mārtiņš to pasūtīja Varšavā. Mani fascinēja tas, ka katoļu priesteris, kura personiskajā dzīvē ir tik stingri ierobežojumi, man teica, ka ļoti gribējis uzrakstīt libretu par īstu, skaidru, tīru mīlestību. Bez zemūdens akmeņiem, vienkārši par divu jaunu cilvēku mīlestību. Man tik ļoti patika, ka viņš tā teica! Viņa interesēs nebija nopelnīt naudu, tā vienkārši pienāca. Redz, kā iznāk: viņš piepildīja sapni un caur to piepildīja vēl vienu sapni – savai baznīcai sagādāt brīnišķīgu lustru.
Ko tu domā par baznīcas un politikas attiecībām tagad Latvijā? Par to, ka no kanceles tiek aģitēts par vai pret konkrētiem politiskajiem spēkiem?
Tam, ka tā būtu darīts, es nepiekrītu. Nekad neesmu dzirdējis, ka kāds teiktu: balsojiet par to vai citu partiju. Tās ir politiķu izdomas, kas tiek pasviestas presei, jo sensācija vienmēr ir derīga. Ir bijuši aicinājumi, ka viss rūpīgi jāpārdomā un jābalso saskaņā ar sirdsapziņu un cilvēcību, saskaņā ar iespējām palīdzēt mazturīgajiem un tamlīdzīgi.
Tava attieksme pret to, ka politiķi veido savu publisko tēlu, izmantojot baznīcu?
No politiķu vidus laikam zinu tikai vienu cilvēku, kurš tiešām nemelo par savām attiecībām ar ticību un baznīcu.
Piedošanu, tas ir Jānis Bordāns. Viņš jau gadu gadiem nāk uz Marijas Magdalēnas baznīcu. Viņš tur nāca jau tad, kad vēl nebija zināms kā politiķis, ir pazemīgs baznīcēns, sēž pavisam maliņā. Kad cilvēku pilnajā baznīcā es viņu piefiksēju jau kā politiķi, kura seja ir avīzēs, pirmajā mirklī es arī nodomāju: nu, redz, vēlēšanas nāk, jāpazīmējas. Taču nē – viņš katru svētdienu ir sastopams Magdalēnas baznīcā. Arī tāpēc es ticu tam, ka viņš grib izdarīt kaut ko labu, tikai tas daudziem traucē.
Romas Katoļu baznīcas pāvests Francisks Amazones reģionam veltītās bīskapu sinodes misē brīdinājis, ka "plēsonīgi attīstības modeļi" apdraud pasauli, aicinājis apturēt zemeslodes resursu izlaupīšanu iedzīvošanās nolūkos un nosodījis augstprātību un pāridarījumus pret nabadzīgajiem.
Pāvests Francisks ir ļoti interesanta personība. Savulaik, kalpodams Dienvidamerikā, viņš bija viens no bīskapiem, kurš nebaidījās uzstāties pret mafiju un tika cienīts. Uzzinot par mafijas plāniem novākt kādu politiķi, viņš aizgāja dzīvot pie viņa, paziņodams, ka nāksies novākt arī viņu. Stājoties pāvesta amatā, viņš ir atteicies no greznības un daudzām privilēģijām.
Viņš ir pirmais pāvests, kurš ir pieņēmis Franciska vārdu. Atgādināšu, ka viduslaiku Svētais Asīzes Francisks ir bijis viens no visnabadzīgākajiem, visaskētiskākajiem mūkiem un to apzināti kultivējis. Skaidrs, ka ir cilvēki, kuri ir ieinteresēti mazināt katoļu baznīcas ietekmi. Varētu domāt: nu kas tas Vatikāns ir – tikai pāris kvadrātkilometru liela minivalstiņa. Es atvainojos, ja pāvests ir valdnieks, tad viņa tauta ir apmēram miljards un trīssimt miljonu! Tas ir vairāk nekā Ķīnā iedzīvotāju, turklāt šie iedzīvotāji ir visā pasaulē. Ar to nevar tik vienkārši nerēķināties.
Kļūsti jau imūns pret informāciju par korupcijas skandāliem, kuru pēdējā gadā bijis nepiedzīvoti daudz?
Es saprotu, ka cūcības ir bijušas un būs, bet vienaldzīgs nespēju būt. Mani tas vienmēr tracina. Es nesaprotu, kā var notikt kaudzēm tādu cūcību, bet beigu beigās neviens par to neatbild: viss gludi un tīri. Kur alkatībai ir robežas? Cik šiem cilvēkiem vajag? Viņiem ir tik daudz, cik ikviens Latvijas iedzīvotājs nevarētu pat sapņot nopelnīt mūžā. Bet viņiem vajag vēl! Nu ko viņi ar to iesāks?! Un cik vienkārši var atkratīties no atbildības! Fiksi nokārtojam ievēlēšanu Eiropas Parlamentā, sildām tur pakaļas, un neviens mums neko padarīt nevar. Cik tas ir vienkārši…
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 1.-7.novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!