Ar uzvārdiem, bez parakstiem

80.gados BIJA POLITISKĀS REPRESIJAS - BET, ja jūs gribat pierādīt, ka pats esat tādas piedzīvojis, tad jums nāksies to PIERĀDĪT NEVIS AR KLAČĀM, BET FAKTIEM.

Tieši otrādi - jau 30 gadus par represijām tiek runāts. Piemēram, žurnālā ''Avots'' 1988. un 1989. gadā par tām rakstīja taudz. vVarbūt ir divas planētas Zeme un mēs esam katrs no savas?

Tas, ka notika represijas, automātiski nepadara jūs par represēto - tāpat kā karš nenozīmē, kla visi kara laikā dzīvojušie būtu šajā karā krituši.

Tā nav versija, bet sazvērestības teorija ar visām sazvērestības teorijas pazīmēm - spītīga nepierādāmu apgalvojumu uzturēšana. Tas, ka 80. gados notika vienas politiskās represijas, nenozīmē, ka tagad vajag rīkot citas un terorizēt citus cilvēkus ar bezpierādījumu apsūdzībām. Bet diskusija beigsies tad, kad beigsies nepierādītie apgalvojumi. P.S. Klīniskā nāve nav šķaudiens, tuviniekiem un kolēģiem noteikti jāatceras, ka jauns cilvēks (1952. gadā dzimušajam 1991. gadā paliek 39) tiek aizvests ar ''ātrajiem'' un ilgāku laiku uzturas slimnīcā. Tāpat arī nedzirdēju atbildi uz komentāru, ka nav nekas zināms par ''represētā'' pretpadomju darbību, toties ''represētais'' cenšas apklusināt kritiku. Nepārliecinoši. Varbūt jūs pārliecinātu Efraimam Zurofam līdzīgu raganu mednieku, bet mani interesē tikai fakti, ar tukšvārdistiku nepietiek.

Paldies par atbildēm. Es taču neesmu rakstījis iesniegumu tiesai. Ne uz ko nepretendēju. Uzrakstīju tikai savu versiju par notikušo. Un turpinu uzskatīt, ka arī 80.tajos gados notika cilvēku vajāšanas. Ja citi domā savādāk, lai taču domā. Tā ir tikai pagātne. 30 gadus biju spiests klusēt, šobrīd visu atklāti uzrakstīju. Un kā saka - Paldies par uzmanību. Ceru, ka šo diskusiju ar to arī beigsim. Piebildīšu, ka pirms mēneša izdevu arī savu pirmo dzejoļu krājumu - "12 stāsti par mīlestību". Dzīve taču turpinās!

Vēl kā trūkst šaja sazvērestības teorijā - motīva. 1980. gads tomēr vairs nebija 1937., kad jebkuru varēja apsūdzēt par neko. Tātad, ja autors būtu 1980. gados politiski represēts, tad būtu zināma un pierādāma viņa pretpadomju darbība. Ar pāris aizliegtām dziesmām nepietiktu - Edgara Liepiņa dziesmas ar Valda Artava dzeju tika totāli cenzētas (koncerts, kurā Liepiņš citē Ernesta Dinsberga ''Rīgu'') bet represēts ne viens, ne otrs tomēr netika.

Novešana līdz nāvei ir nozieguma sastāvs. Tātad, ja kāds kādu apsūdz novešanā līdz..., tā ir krimināllieta, kurai jābeidzass ar spriedumu - vai nu vainīgajam par novešanu vai melim par apmelošanu. Tā kā mums ir tiesiska valsts, tad mēs necīnāmies pret totalitāriem režīmiem ar viņu pašu metodēm un visi fakti ir jāpierāda - vai arī, ja pierādījumu nav, tad nav arī fakta. Pēc cenzūras domām aizliegts viedoklis (SPECIĀLI ANALFABĒTAM TROLLIS JT - PĒC VEIKSMĪGAS VERIFIKĀCIJAS KOMENTĀRS NETIEK PIEVIENOTS), tāpēc komentāru atkārtoju.

Atteikums ierakstīt pirmās dziesmas visticamāk bija saistīta ar faktu, ka komponists pēc izglītības ir fiziķis-matemātiķis un, lai sasniegtu panākumus mūzikā, vajadzēja viespirms papūlēties. Komonists ir dzimis 1952. gadā, bet viņa dziesmas sāka ieskaņot 1970. gadu beigās, tātad apmēram 27 gadu vecumā, kas neprofesionālim ir ļoti labs rezultāts.

Klīniskās nāves faktu, tāpat kā atrašanos slimnīcā (ja tāds fakts ir noticis) var pierādīt tāpat kā jebkuru citu. Savukārt ''pierādīt'', ka ''klīniskā nāve'' varētu iestāties no ''psiholoģiskā terora'', būs sarežģīti. Pat siltumnīcas apstākļos audzētās agrāko laiku dižciltīgās meitenes no ''psiholoģskā terora'' tikai ģība un arī tikai tāpēc, ka stresa situācijās sāka trūkt elpas (toreiz nēsātās korsetes traucēja normāli elpot, tāpēc, tikko meitenei pietrūka gaisa, viņa no krita uz grīdas..) Pie tam šaubos, ka mediķi būtu pārkāpuši elementārus ārstu darba noteikumus. Tātad, ņemot vērā pārējo spītēšanos un izmisīgo melošanu, atliek uzskatīt, ka tāda fakta nekads nav bijis. Par ''aizliegumu ierakstīt''- tieši kas ir redzams grāmatas lappusē, VDK ģenerāļa parakstīta pavēle ''Padomju varas vārdā aizliedzu ierakstīt tāda un tāda dziesmas'' un 15 gadus vēlāk otra pavēle, ar kuru atcelta pirmā?

Manas grāmatas 67.lpp ir attēls, kurš apliecina, ka 15 gadus man tika liegts ierakstīt dziesmas Latvijas Radio (esmu komponists). Savukārt pēc veiktās pratināšanas un pirms tam vairāku gadu garumā VDK veiktā psiholoģiskā terora 80.to gadu beigās slimnīcā pārdzīvoju klīnisko nāvi. Ja novešana līdz klīniskajai nāvei nav vajāšana, tad man vienkārši nav ko teikt! Pierādīt klīniskās nāves faktu praktiski nav iespējams, jo mana okupācijas laika medicīniskā grāmatiņa ir pazudusi bez pēdām. Pie tam šaubos, ka mediķi būtu uzdrošinājušies klīniskās nāves faktu dokumentēt. Ticamākais, ka būtu ieraksts - miris ar infarktu. Bet es tomēr izdzīvoju. Tie ir tikai fakti. Ir arī citi. Par tiem var izlasīt grāmatā.

Protams, VDK darbinieks nevarēs neko pateikt par tukšvārdigiem apgalvojumiem. Ja viņam jautās par konkrētu lietu, viņš var atbildēt - jā, bija; nē, nebija; vai bija, bet ne tā, kā jūs teicāt. Tātad bļaurīgās, bet tukšvārdīgās apsūdzības ir jānoraida kā rusdebilmeli, kas arī bija jāpierāda.

LAI ZINĀTU, KA KONKRĒTAS LIETAS ARHĪVĀ NAV, IR JĀRAKSTA PIETEIKUMS UN JĀSAŅEM ATBILDE NO ARHĪVA, BET, LAI ZINĀTU, KA VISAS LIETAS IR IZNĪCINĀTAS, TEV MADŽIŅTROLLI IR JĀBŪT ATTIECĪGĀS PAVĒLES DEVĒJAM. JAU AIZVĒRIES, SAKAUTAIS FSB DEBILTROLLI?

Nav iespējams iznīcināt pašnāvības faktu. KONKRĒTUS VĀRDUS, MADŽIŅTROLLI, VAI AIAZVER MELĪGO RĪKLI!

Te viens FSB deģenerātelis viltus vajātais jau saņēma piedāvājumu izstāstīt savas atmiņas, bet pats atteicās. Tā ka VDK nav iespējams ne aizstāvēt, ne nosodīt, jo nav nevienas konkrētas lietas, kurās VDK būtu jāaizstāv vai jānosoda. Aizvēries, FSB algotais deģenerātmeli, vai vēl gadu kvekšķēsi pretī faktiem?

Lai jūs zinātu, ka lieta ir iznīcināta, jums ir vismaz jāsazinās ar arhīvu un jāsaņem izziņa, ka tāda un tāda lieta nav atrasta. 1990. gados nekas netraucēja saņemt izziņas arī no Krievijas. Un pat gadījumā, ja ''lieta iznīcināta'', neviens nevar iznīcināt jūsu autobiogrāfiju, kurā ieslodzījuma termiņš nevar neuzrādīties. Tātad nekādu reālu represiju nav bijis, ir tikai autora fantāzijas/halucinācijas vai arī pinīgi nebūtiskas epizodes kā egilam zirnim, kuru dēļ ne no jjums, ne zirņa nekādi neiznāk 20. gadsimta lielākie cietēji. Atkārtoju - es no Dienas cenzūras esmu piedzīvojis vairāk nekā zirnis no VDK.

Aculiecinieku dēļ grāmatas neizdod. Aculieciniekus savāc kafejnīcā vai dzīvoklī un tur arī visu pārrunā. Tāpat nav arī loģiski līst interneta diskusijā, ja neesi gatavs runāt atklāti!

Nezināma grāmata, kuras saturu pats autors nav spējīgs atstāstīt, nav pierādījums. Varējāt zaudēt strīdu kā melis, tagad esat zaudējis strīdu kā īpaši aprobežots, nelietīgs un spītīgs melis un FSB trollis. Tā labāk, trolli?

nevienam izlūkdienestam pat teorētiski nav iespēju reprresēt citas valsts pilsoni citā valstī. Tas par meliem no sērijas ''VDK esot kādu reprresējusi Latvijā 1990. gados.'' Noslepkavot citā valstī - var. Represēt - nav tādu iespēju.

Paldies par atsaucību. Es grāmatā vienkārši aprakstīju notikumus. Un netaisos nosaukt uzvārdus un kādu vainot. Tie cilvēki, kuri bija šo notikumu aculiecinieki zina par tiem. Grāmata domāta viņiem.

1980. gados ''ļoti nežēlīga vajāšana'' izpaustos kā tiesa un cietumsods par politisko uzskatu izteikšanu, ko pierādīt ir vieglāk par vieglu, pievienojot grāmatai autobiogrāfdiju un arhīva izziņas fotokopiju. Un vispār, viltus vajātais, vai nu jūs sākat ru āt, bet tad esiet gatavs pateikt visu, vai nemaz nesāciet. Īsts cietušais darītu vai nu vienu vai otru atkarībā no tā, kādu iespaidu uz viņu būtu atstājis ieslodzījums. Pasviest tukšvārdīgu apgalvojumu un atteikties to pierādīt var tikai interneta trollis, FSB algotnis.

Ja Atis Priedītis PSRS laikos būtu politiski represēts, tas ir, notiesāts par saviem uzskatiem, to varētu pierādīt elementāri, uzrādot autobiogrāfiju un izziņu par tiesas procesu un spriedumu. Komentāros spamo tikai tādi, kam pierādījumu nav.

VAI NU VIENU RINDKOPU VAI AIZVER MELĪGO FSB AĢENTA MUTI. Protams, Krievijas izlūkošana darbojās arī 1990. gadu sākumā, bet tikai IDIOTŠOVMENIS riskēs apgalvot, kašī izlūkošana būtu citā valstī represēŗjusi citas valsts pilsoņua, ko neviens izlūkdienetss nevar izdarīt pat teorētiski!

Grāmatā esmu visu atklāti uzrakstījis. Čeka darbojās arī 90.to gadu sākumā. Tā kā netaisos ne ar kādu tiesāties vai kādu apsūdzēt, esmu uzrakstījis, to ko piedzīvoju pats, nenosaucot neviena čekista vārdu. Un tā kā pretējo pusi pārstāvēja daži ļoti augsta ranga cilvēki, zinu, ka man nav ne mazāko izredžu kaut ko pierādīt. Pie tam visas konkrētās lietas ir vai nu iznīcinātas vai izvestas uz Krieviju,

tieši kā šī ''nežēlīgā vajāšana'' izpaudās un kādos 1990. gados, ja Latvijas neatkarība tika de facto atjaunota 1991. gada augustā uzreiz pēc neveiksmīgā puča? Grāmatu drīkstat nepārrakstīt, pietiek ar kopsavilkumu vienā rindkopā.

Piemēram, kolhoza priekšsēdētājs Kauliņš, kad viņa kolhozā meklēja ''tautas ienaidniekus'', atbildēja: ''Manā kolhozā tādu nav. Ja jums vajag kādu paņemt ķeksīša deļ, ņemiet mani.'' Tātad pat Staļina laikos varēja ''nesadarboties'', un netikt par to ''vajāts''. Brīnums ar komentāra pievienošanu ''Komentārs ir, bet nav pievienots'' - iespējams, cenzūra.

Izlūkošanu neinteresē ''slaveni'' un ''populāri.'' Ar tiem nodarbojas dzeltenā prese. Izlūkiem ir vajadzīgi neslaveni un nevienam nezināmi, bet ar pieeju slepenai informācijai. Es, protams, runāju par īstiem izlūkiem un informāciju, kurai ir reāla izlūkošanas vērtība, bet tādas ''populārai personai'' nevar būt principā.

Neklusē, lai gan tiek pat aicināti izstāstīt faktus. Tikai nav spējīghi šos faktus pateikt, tātad ir FSB algoti meļi. Par ''agresīvu attieksmi'' - konkrēti es saduros ar ĻOTI agresīvu attieksmi no Dienas cenzūras, konkrēti lielcenzora madžiņa, kas netraucē ne komentēt, ne atjaunot nelikumīgi dzēstus viedokļus. Un tagad, Tukšvārdiņ, iesatāsti man, ka pretpadomju aktīvists ir mazāk drosmīgs par vienkāršu interneta komentētāju!

Konkrētāk vari vai aprobežosies ar tukšvārdistiku? Vai esi no spītnieciņu sazvērestības teorētiķu frakcijas? 1988. - 1989. gadā pretpadomju noskaņojums jau bija masveidīgs un pret to tiešām vairs nebija iespējams neko darīt un neklas arī netika darīts. Tie ir fakti.

Pat 0,1% represēto būtu daudz par daudz.

Runāsim atklāti, kriminālnoziedzniek - JAU VIENA CILVĒKA NEPAMATOTA REPRESĒŠANA IR NOZIEGUMS, PAR KURU CIVILIZĒTĀ VALSTĪ UZ ILGIEM GADIEM IESLODZĪTU PAŠUS REPRESĒTĀJUS. Par dzīves līmeni tu, nacist, turi muti - nekāda dzīves līmeņa PSRS nebija.

Pirmkārt, VDK neatradās ''pie varas'', bet bija viena no PSRS ''spēka struktūrām.'' Otrkārt, līdz apmēram 1988. gadam nebija reāla apdraudējuma komunistu palikšanai pie varas, bet 1988. - 1989. gadā šis apdraudējums bija nenovēršams un 1989. gada Augstākās Padomes vēlēšanās antikomunisti uzvarēja ar kvalificētu vairākumu (pierādījums - balsojums par 1990. gada 4. maija deklarāciju.) Treškārt, visi FSB algoto ''liecinieku'' žēlabu stāsti viuenmēr ir nekonkrēti un tukšvārdīgi.

Tikai, deģenerāt krieveļu nacist aktīvais FSB aģent idiottrolli, tu nebūsi tas, kas latviešus apsūdzēs grēkos. Saprati, valsts nodevēj?

Durvju nav, logu nav. Kas ir tās pirmās un otrās?

Čekas māja, čekas māja, Ne tev logu, ne tev durvju: Pa vienām saule lēca, Pa otrām norietēja.

Nav konstatēta nekāda VDK loma ''valsts sagraušanā''. Tāpat arī PSRS armija nekad nav izstājusies pret valsti - pat otrādi, 1991, gada janvāra un augusta pučā armija bija galvenais pučistus atbalstošais spēks. sadursmēs ar faktiem rusmeli ātri un bezcerīgi zaudē.

Par 36 oficiāliem aģentiem es rusdebukli rusnacistgebelsoju - nav tādas informācijas.

Bija, ir un būs! Kamēr pastāv valsts, būs valsts drošības iestādes, varneši un arī aģenti (stukači, ziņotāji, informatori, trauksmes cēlāji). Īvāns: Kamēr čekas maisi ir slepeni, tikmēr čeka aizvien dzīvo. (lsm.lv)