Kas reiz internetā nonācis, tur arī paliek, tātad ir atrodams un izmantojams – labā vai ļaunā nolūkā. Dažādu iestāžu, uzņēmumu, organizāciju rīcībā nododam savus personas datus, sociālajos tīklos publiskojam privātus ierakstus, foto un video. No vienas puses, informācijas un datu virtuālajā vidē patlaban jau ir tik daudz, ka atrast ko specifisku, kas ticis dzēsts vai ir kaut kur aizķēries, ir gana grūti. Tomēr atslābt attiecībā uz to, kas un kādā veidā par mums nonāk tīmeklī, noteikti nevar, jo nav garantijas, ka, piemēram, Facebook mūsu datus nenodos vēl kādam vai nekritīs par upuri kibernoziegumam.
"Datu noplūdes gadās neatkarīgi no tā, vai kāds to apzināti vēlas vai ne," norāda Alise Silde, ielaušanās testētāja un drošības servisu vadītāja IT kompānijā Accenture. Tāpat arvien nopietnāk būtu jāpiedomā, kādus datus mēs – dažkārt pat pilnīgi neapzināti – publiskojam par citiem cilvēkiem. "Viena no izplatītākajām privātpersonu kļūdām, darbojoties sociālās tīklošanas vietnēs, ir pieņēmums, ka uz viņu darbībām neattiecas Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasības," piebilst Datu valsts inspekcijas (DVI) direktore Jekaterina Macuka.
GRIBI PAKALPOJUMU? PIEKRĪTI!
Sākot Eiropas Savienības valstīs piemērot Vispārīgo datu aizsardzības regulu, bieži gadījās dažādi pārpratumi, pat pārspīlējumi, ko ar datiem drīkst un ko nedrīkst darīt.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 31. marta - 6. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!