Ir autentiskā substance, kas uzdzen zosādu un nekādiem līdzekļiem nav aizstājama, – tā ir īsto notikumu vietu enerģētika. Tāda vairāk nekā pusgadsimtam cauri saglabājusies ēkā, kura pilsētas plānojumā parādās kopš XIX gadsimta otrās puses, bet kurai nav pat savas adreses – bijušās milicijas īslaicīgās aizturēšanas izolatora telpas atrodas Cēsu vecpilsētas pašā sirdī, Pils ielas 12 pagalmā. Necila, tumsnēja ēka, kas nevilina tajā ieiet, it kā salauzto un nesalauzto izmisums joprojām raidītu signālus…
Projekta sākumā ēka piederējusi policijai (Iekšlietu ministrijai), bet kalpojusi drīzāk kā noliktava ar drīzu ceļu uz nojaukšanu. Nekādas mūsdienu pārmaiņas nebija skārušas sešas mazās, baisās bezlogu kameras, primitīvās sadzīves telpas, nospiedošo pagātnes dvesmu. Tas arī licis izlemt: ekspozīcija par politiski represētajiem ir izveidojama tieši šeit, vietā, kur tirpas un zosāda rodas pašas no sevis. Nevalstiskā iniciatīva šo ēku padarījusi par vietu, kur pārdomāt arī šodienu, jo nav nevienas pārdabiskas varas, kas varētu nocirst pagātni. Tā ir mūsos kā paaudžu mantojums, ko nedrīkst aizmest mēslainē. Arī tad, ja sāp, ir jāpiemin un jāizvērtē.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 20.-26. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!