Protams, kroga mūžs gandrīz vienmēr ir īsāks par cilvēka mūžu, krogus mūža ilguma ziņā var caurmērā salīdzināt ar suņiem – ja pats būsi pie ciešamas veselības, jābūt gatavam, ka tevis iecienītas vietas aizveras vai mainās reizē ar laikmeta maiņām tik ļoti, ka tev tur vairs negribas ne kāju spert, ne degunu bāzt, kur nu vēl ēst. Atskaitot situācijas, kad esi jau tik lielos gados, ka, aizejot viņsaulē tavam mīļsunim, jaunu suni iegādāties tu vairs neriskē, lai kā gribētu, jo tev nav gluži vienalga, kas notiks pēc tavas aiziešanas, tu negribi, lai tavam sunim nāktos nonākt situācijā, kad saimnieka vairs nav. Ar krogiem tādos gados tev ir citādi, pat ja ikdienā vai brīvdienās tu uz tiem vairs neej, jo grūti paiet vai organisms diktē ar ēšanas baudu vairs nesavienojamus uztura izvēles noteikumus, – tik un tā ik pa laikam tev krogā būšana stāv priekšā, jo tevis, ilgdzīvotāja, radi, draugi, kolēģi vai paziņas noslēdz rēķinus ar dzīvi ātrāk un tev nākas sēdēt pie viņu bēru mielasta galda. Un dažkārt pat pašam izvēlēties, kurā krogā šāds mielasts varētu notikt.
Bet lai nu paliek suņi un apstāvēšana. Kura kroga aizvēršanās man bija tas nepatīkamais pārsteigums, tā baigā vilšanās? Pirms to minu, jāpadomā, kuru citu krogu izbeigšanās ir izjusta kā liels zaudējums. Cepļu saiešanas nodegšana? It kā tikai tāpēc, ka 1968. gadā atvērtais krogs 70. gados bija populārs, bet es to nepaguvu apmeklēt. Jā, noteikti Braslas kroga nodegšana bija liela vilšanās, un arī par tam blakus, Valmieras šosejas otrā pusē, bijušā Zandarta izbeigšanos drusku žēl. Rīgā aizvēries ir vesels lērums kafejnīcu, restorānu un klubu, par dažu labu es būtu skumis, ja vien to ziedu laikos būtu bijis mazliet jaunāks. Toties atmiņā ir palicis Blaumaņielas kafejnīcas Kristīne ēdiens Vitrupiņa. Tā kā esmu Rīgas iedzimtais, būtu jau nu jāpierod pie tā, ka dažs labs iestādījums te aizveras, tevis neapmeklēts. Taču tā kā šoreiz… Turklāt lai nu kur, bet Āgenskalna tirgū, kas parasti sagādā priecīgus pārsteigumus un no tā otrā stāva kafejnīcām līdz šim esmu manījis aizveramies tikai tās, kas nespēja samērot ēdiena kvalitāti ar cenu, piemēram, paelju kaktiņš. Taču šajā reizē runa ir par ēdināšanas vietu, kuru tikko biju izslavējis kā tādu, kurā biju atkal sastapies ar bērnības garšām un kuru jau biju apmeklējis divreiz un nu nācu trešoreiz. Vīnkalnu pasta ir tā vieta, kuras straujā izzušana mani satrieca! Jā, pretī Vīnkalnu pica joprojām ir, bet pēc Vīnkalnu izcilajiem makaroniem nu jābrauc uz Valmieru.
Ko dara jūrascūciņa, kad viņa ir lielā stresā? Nevis aizcērt durvis un sauc: «Es te savu kāju vairs nesperšu!», bet ēd. Tā rīkojāmies arī mēs, turpat blakus vietai, par kuru nu jāsaka «zārks jau nevar palikt tukšā», joprojām darbojas citi ēdinātāji: ukraiņi, gruzīni, ķīnieši… Mūsu izvēle krita uz austrumu virtuves kafejnīcu Fei fei. Uz tās pusdienu piedāvājumu. Pekinas pikantā zupa ar vistu ir tik garda, ka ar to vien būtu pieticis, bet nāk vēl arī kraukšķīgā vista, tik liela porcija, ka pusi kraukšķināju mājās līdzpaņēmis. Bet Vīnkalnu pastas aizvēršanos nevar aizmirst. Bail pat iedomāties, kādas kolīzijas likušas pieņemt šādu lēmumu, kura rezultātā tev, viņu makaronu cienītājam, tika uzdāvinātas bērnības sajūtas un uzreiz arī atņemtas.
Austrumu virtuves kafejnīca FEI FEI
Adrese: Āgenskalna tirgus 2. stāvā (Nometņu ielā 64)
Atvērta: Pusdienu piedāvājums no 11.00 līdz 16.00
SESTDIENA ĒDA:
Pusdienu piedāvājums: Pekinas pikantā zupa ar vistu, kraukšķīgā vista ar rīsiem, tēja 9,00
VĒRTĒJUMS:
INTERJERS ★★★★
ĒDIENI ★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
VĒRTĒJUMS. ĶĪNIEŠU ZUPA NOMIERINA. Fei fei pusdienu piedāvājums ir tik liels, ka jālūdz neapēsto iesaiņot līdznešanai.