Holivuda Dvēseļu putenim. Saruna ar komponisti Lolitu Ritmani

Šis bija viens no maniem vislielākajiem sapņiem. Kopš vispār iesāku komponēt un aptvēru, cik Latvijā ir lieliski mūziķi, domāju, kad būs tā reize, kad varēšu šeit ierakstīt mūziku filmai ar kori un orķestri, – atzīstas Losandželosā dzīvojošā komponiste Lolita Ritmane (56). Viņa ir jau daudzu Holivudas kino un televīzijas seriālu mūzikas autore un prestižās Emmy balvas laureāte. Šonedēļ Rīgā Latvijas Radio studijā viņa kopā ar latviešu un amerikāņu kolēģiem pabeidza mūzikas ierakstu jaunā režisora Dzintara Dreiberga filmai Dvēseļu putenis.

Lolita Ritmane ir viena no retajām komponistēm sievietēm, kurai izdevies tik augstu izsisties Holivudas kinoindustrijā. Prestižajai Emmy balvai viņa tikusi nominēta jau desmit reižu un to saņēma 2002. gadā par mūziku animācijas seriālam Batman Beyond / Nākotnes Betmens. Viņas mūzika skan seriālos The Brave and the Bold / Drosmīgie, Teen Titans / Jaunie titāni, The Spectacular Spider-Man / Varenais Zirnekļcilvēks, Young Justice / Jaunais taisnīgums un arī videospēlēs. Lolita Ritmane orķestrējusi daļu no 1996. gada vasaras olimpisko spēļu noslēguma ceremonijas Atlantā. Apjomīgos kinomūzikas darbus viņa veic kopā ar kolēģiem izveidotā triju komponistu radošajā apvienībā Dynamic Music Partners. Viņas mūzika atskaņota arī Kenedija centrā un Kārnegīholā. Pirms dažiem gadiem viņa kopā ar domubiedrēm izveidoja asociāciju Alliance for Women Film Composers, lai palīdzētu sievietēm asajā konkurences cīņā par vietu lielajā kinoindustrijā.

Publikai Rīgā Lolitas Ritmanes vārds vispirms saistās ar šeit 2005. gadā viesizrādēs parādīto, bet 2014. gadā jau Rīgā iestudēto dziesmu spēli Eslingena, kuru viņa sarakstījusi kopā ar Albertu Legzdiņu par latviešu gaitām emigrācijā. Viņas Uvertīra Gaismai simfoniskajam orķestrim, kura pirmatskaņojumu piedzīvoja Aināra Rubiķa diriģētajos Pasaules latviešu apvienības rīkotajos simfoniskās mūzikas koncertos 2014. gada oktobrī Cēsīs un Rīgā, 2017. gadā izskanēja ikoniskajā Ņujorkas Kārnegīholā, kurā to diriģentes Eimijas Endersones vadībā spēlēja Orchestra Moderne NYC. Lolita Ritmane ir arī viena no sešiem Latvijā tapušās Kartupeļu operas mūzikas autoriem, savukārt šovasar kopā ar Guntaru Raču radījusi diasporas bērnu himnu Jauna dziesma, kas tikko ierakstīta MicRec studijā. "Tas bija tik saviļņojoši, ka vārds "himna" man pagāja garām, un es uzrakstīju vienkārši popdziesmiņu," saka Lolita Ritmane. Savukārt viņas tēvs Andris Ritmanis kopā ar viņas māsu Brigitu savulaik radīja atmodas himnu Manai tautai.

Kā iejuties Dvēseļu puteņa vēstījumā?

Attiecībā uz Dvēseļu puteni man ir liela atbildības sajūta. Vairākus mēnešus biju pamatīgā stresā. Nebija vienkārši. Filma ir liela, gandrīz divas stundas gara. Ir diezgan daudz mūzikas, un tas ir liels darbs, jo ir pilns orķestris un koris. Pierunāju Māri Sirmo, lai koris Latvija arī dzied. Viņi (tāpat kā citi labie Latvijas mūziķi) ir tik aizņemti, ka biju svētlaimē, kad beidzot uzzināju, ka viņi piekrīt. Katru uzrakstīto, pabeigto fragmentu sūtīju Dzintaram. Viņam ir pilns e-pasts ar manas mūzikas klipiem. Losandželosā vienmēr uzmodos četros no rīta un skatījos e-pastā, vai no Dzintara nav jaunu ziņu. Viņam patīk vai nepatīk? Dažreiz viņa vēstules bija pavisam īsas: labi, forši, ejam tālāk. Dažreiz bija diezgan gari komentāri: šis posms ir labs, bet šajā kaut kā ir par daudz. Šeit prasās pēc jaunas tēmas. Sarakstījāmies nemitīgi.

Šā gada martā atbraucu uz Rīgu. Tās bija ļoti vērtīgas trīs darbdienas studijas Kultfilma birojā Latviešu biedrības namā. Man ir Latvijas pase, taču šajās dienās pirmo reizi pa īstam sajutos kā reāla daļiņa no Latvijas.

Apmetos pie tuviem mūsu draugiem Mežaparkā, kur agrāk dzīvoja mans vectēvs. Atbraucu ar 11. tramvaju, izkāpu pie Vērmanes dārza, devos uz biroju, kurā kopā ar Dzintaru Dreibergu, producenti Ingu Praņevsku un montāžas režisoru Gati Belogrudovu visu dienu intensīvi strādāju. Bet dienas beigās atkal braucu tramvajā uz Mežaparku.

Biji viena no pirmajām filmas Dvēseļu putenis skatītājām (vēl bez mūzikas). Kāda tā tev šķiet?

Šī ir mākslinieciski ļoti augstā līmenī veidota filma, kas ir pieejama plašai publikai. Nezinu, kā šeit izvēlas, kuras Latvijas filmas stumt uz priekšu pasaules gaismā, bet es ceru, ka Dvēseļu putenim dos šo iespēju. Cilvēki pasaulē pārāk maz zina par Latviju un mūsu vēsturi. Šī ir vēsturiski ļoti interesanta filma, tā nav tikai vēstures stunda. Dvēseļu putenis uzrunās pat tos, kuri pilnīgi neko nezina par tiem laikiem vai šo valsti. Tā ir laba filma, to ir interesanti skatīties. Jauniešiem ļoti patiks. Meitenēm patiks jaunie, brašie puiši. Varēs dzīvot līdzi mīlestībai un sirdssāpēm, daudzi jutīs līdzi tēviem un mātēm. Savukārt jaunieši Latvijā sapratīs, kad īsti mēs pacēlām Latvijas karogu, kāds bija ceļš pašiem uz savu valsti. Arī lielajai kinoindustrijai būs interesanti redzēt ne tikai intīmu, interesantu mākslas filmu, bet plašu lielformāta filmu, kurā ir daudz cilvēku, lielas, skaisti filmētas ainas un laba skaņa. Es ceru, ka šī būs filma, kuru virzīs uz priekšu. Manuprāt, tas palīdzētu Latvijas kinoindustrijai. Redzot, cik skaista ir Latvijas daba un dvēsele, arī tūristi vēl vairāk brauktu uz Latviju.

Nekautrēšos teikt, ka es tiešām neesmu redzējusi šāda veida filmu, kas nāk no Latvijas. 

Nesen skatījos seriālu Sarkanais mežs – arī tas ir ļoti labi, interesanti uztaisīts. Arī to varētu rādīt ārpus Latvijas. Kurš zina, kas tieši trāpīs? Polijas filmai Aukstais karš tas izdevās spoži. Tas ir traks darbs, sešus dzīves gadus veidot vienu filmu. Dvēseļu putenī var just tās veidotāju mīlestību. Ceru, ka latvieši nāks, sapratīs, atbalstīs. Nedomājiet, nefilozofējiet, vai ir vērts. Ir vienkārši jāiet! Nopērciet pāris alus pudeļu mazāk un aizejiet! Atbalstīt Latvijas kino ir ļoti svarīgi.

Edgars Saksons, kurš organizēja Dvēseļu puteņa orķestri un arī pats tajā spēlē, teica, lai meitenes bez kabatlakatiņiem kinoteātrī nerādoties.

Kabatlakatiņi bija vajadzīgi man, pirms vēl jebkāda mūzika bija filmai klāt. Biju jau redzējusi fragmentus, bet biju ļoti saviļņota, kad jūnija sākumā pirmoreiz noskatījos pilno, noslīpēto montāžu. Skatījos un izjutu ritmu. Biju viena no pirmajām, kas to redzēja, un domāju, ka režisoram Dzintaram Dreibergam bija interesanti dzirdēt, kādas izjūtas un pārdzīvojumus rada konkrētas epizodes.

Viņš tavu pienesumu filmai sauc par dvēseles mūziku.

Vairums nesaprot, ko nozīmē komponēt mūziku filmai – tā, lai skaņa ar filmu saistās kopā. Daži domā, ka paņem kaut kādu mūziku un uzliek virsū. Mums bija ļoti daudz pārrunu par to, ka filmas notikumi un emocijas risinās caur tās galvenā tēla Artūra Vanaga acīm. Tā riktīgi pa galvu ar emocionālu mūziku visu laiku negribu sist. Tikai ļoti specifiskos brīžos.

Citādi būs vienkārši par daudz. Daudzas ainas runā pašas par sevi, tur nevajag neko lieku. Tu redzi, ka jauni puiši cīnās kaujā, un tur nevajag vēl bērt virsū. Tikai ar delikātām rokām, ar delikātu pieeju.

Komponēji Holivudas stilā?

Man ļoti mīļš instruments ir trompete, bet Dzintars ļoti gribēja, lai Dvēseļu putenī izvairāmies no mūzikas, kas izklausītos pēc amerikāņu kara filmas. Tāpēc no tiem pāris fragmentiem, kuru orķestrāciju sākotnēji veidoju Džona Viljamsa vai Arona Koplenda stilā, bija jāatsakās. Trompetes ir, bet nav varenu, skaļu fanfaru un tā dēvētās action music. Šajā filmā skatītāji ievēros, ka kara ainās mūzikas nav. Ir tikai fantastiski uzfilmēta cinema verite realitāte: tas, kas notiek tajā mirklī.

Apbrīnoju latviešu brīvprātīgos, kuri piedalījās masu skatos. Bija šausmīgi auksts, tā kā Ziemassvētku kaujās. Bija ilgi jāguļ sniegā un pēc tam jāceļas un jāskrien uz priekšu. Es nezinu – kā viņi to visu izdarīja? Bija ap trīssimt brīvprātīgo. Arī bērniņi, kuri ielu malās stāv ar ziediem. Pieteicās tik daudzi, ka nemaz nevarēja visus pieņemt. Tas ir neticami un ļoti aizkustinoši. Amerikā to diemžēl nevarētu izdarīt, būtu jāmaksā ekstra honorāri…