Līdz 22. septembrim galerijā Māksla XO apskatāmās ekspozīcijas vidū ir daudzu burku kompozīcija Konservatīvās vērtības, kuras nosaukums ir trāpīgs kalambūrs. Gļebs Panteļejevs akcentē, ka dotajā brīdī par tām runā no visdažādākajām tribīnēm, piedāvājot atšķirīgas definīcijas, jo tie ir divi atslēgas vārdi atšķirīgu ideoloģiju cīņā. «Manā izpratnē konservatīvās vērtības ir kaut kas fundamentāls, kas iet cauri dzīvei no bērnības, - tās ir burkas ar ievārījumu vai marinējumu, ko vecmāmiņa sagatavo (iekonservē) un saliek pagrabā,» uzskata tēlnieks.
Bēgšana uz Latgali
No koka darinātā gultiņā ir redzama guļoša sieviete, kura nepārprotami asociējas ar mežu ieskautiem kalniem un simbolizē Latgales apslēpto jaudu, kura netiek izmantota praktiskos nolūkos. Acīm neredzamais kļūst par pamatu dažādiem stereotipiem - tur nekas nenotiek, jo visi ir slinki, visi dzer. «Latgales enerģija ir ārkārtīgi radoša un barojoša,» ir pārliecināts Gļebs Panteļejevs, kurš līdzās Ledājiem ir novietojis skulptūru Uzturs. No koka izgrebtu abru, kurā ir «ielietas» zilas debesis kā atsauce uz vācu mākslinieka Kaspara Dāvida Frīdriha daiļradi.
Tēlnieks stāsta, ka jau no pusaudža gadiem viņam ir ļoti tuvi XIX gadsimta vidus vācu romantisma pārstāvju uzskati, kas balstījās uz eskeipismu. Tie paredzēja, ka pasauli nevar izmainīt vai uzlabot, tāpēc savā mākslā viņi izvēlējās bēgt uz ideālo pasauli. «Cilvēks bija un joprojām ir plēsīgs egoistisks dzīvnieks, kurš šobrīd uzvedas tāpat kā kādreiz, vienīgi koka nūjas vietā viņam ir kodolraķete,» norāda Gļebs Panteļejevs, kuram vācu kolēģu idejas kalpo kā pirmais imperatīvs, kas liek kaut ko darīt un ļauj sakārtot savas domas un dvēseli.
Barokālās drapērijas
No izstādes koncepcijas ir izrāvies Lielais. Nezināmais (līdz ar to biedējošais), kurā ir attēlots audumā ietīts jātnieks uz zirga. «Tā ir mūsu nākotne,» paskaidro tēlnieks, uz kuru pašu šis darbs iedarbojoties ļoti emocionāli - it īpaši naktī, kad darbnīcā tikusi nodzēsta elektrība un tajā iespīdējusi vienīgi ielas lukturu gaisma. «Es skatos uz to un nezinu,s vai zem šī pārsega kaut kas ir, varbūt zem tā ir tukšums?» jautā Gļebs Panteļejevs, kurš šo skulptūru bija iecerējis kā reālistiska tēla psiholoģisko portretu, taču dzīve ienesusi savas korekcijas.
«Man palika neinteresanti. Es ievīstīju to mitrā lupatā un plēvē, lai nesakalst,» atzīst tēlnieks, kurš pēc četriem mēnešiem nolēmis topošo darbu attīt vaļā ar laika gaitā nobriedušo domu iemest to māla vannā, lai radītu kaut ko jaunu. Taču drēbe bija izžuvusi tik neparasti, ka viņš nolēmis to nofiksēt un piesūcinājis ar poliestera sveķiem. «Tad sākās pats kaifīgākais, kad es ar plastilīnu turpināju to, ko bija iesākusi fizika - izveidojušās barokālās drapērijas es stiepu tālāk, cik varēju, un meklēju skulpturālus risinājumus,» saka Gļebs Panteļejevs.
Nekur viņi nespruks
Jātnieks uz zirga izstādē Latgales rapsodija idejiski sasaucas ar abstrakto darbu Tukšums, kas novietots pa diagonāli no nākotni simbolizējušās lielformāta skultptūras, - starp divām čaulām saspiests gaiss, kas ir tik blīvs, ka pat ar četrām spīlēm tās nevar dabūt kopā. Kāpēc augšējā čaula nekrīt lejā? Šis jautājums izsauc nemieru. «Nemiers rodas, ja ir neskaidrība,» uzsver tēlnieks. «Tas ir viens no virzītājspēkiem, jo tie prāti, kuri ir orientēti uz rakšanu dziļāk, nevar samierināties ar to, tāpēc rodas einšteini, ņūtoni un visi pārējie.»
Savu stāstījumu Gļebs Panteļejevs noslēdz ar darbu Attiecības par gludekli un tējkannu. Dubultportrets kā senajā fotogrāfijā ar vecvectēvu un vecvecmāti. «Tas ir dialogs, kurā abi šņāc viens uz otru, taču tā ir konfrontācija, kas ieslēgta vienā kompozīcijā, taisīta no viena koka - nekur viņi nespruks!» piebilst tēlnieks, kurš šo skulptūru ir veidojis no sarkankoka gabala, ko iegādājies no sava skolotāja Igora Vasiļjeva radiniekiem. Padomju laikos tas atceļojis no Vjetnamas. «Izcils materiāls, kas izturēts vairāk nekā trīsdesmit gadu.»
Izstāde