Dziedātāja ir atradusi sevi un talantīgus domubiedrus, galvenais no tiem ir Kaspars Ansons - Aijas dziesmu līdzautors un producents, viņas pavadošās grupas ģitārists. Mūziķes divu pēdējo albumu Dvēselīte un Grāmatzīme aktuālais skanējums ir Kaspara Ansona nopelns. Skanējuma svaigums un oriģinalitāte ir arī viens no patīkamākajiem koncerta pārsteigumiem. Programma sākas ar uvertīru gandrīz vai Sigur Rￃﾳs stilistikā - tajā savienojas trokšņi, ģitāras, stīgu instrumenti un pilsētas skaņas. Jau pirmajās dziesmās Aija aizrauj ar savu uzstāšanās manieri - dzied viss viņas ķermenis, viņa dzīvo šajā mūzikā, un mūzika dzīvo viņai zem ādas, tā ir viņas sirdī, acīs un pat pirkstu galos, kas tausta skatuves gaisu. Viņa dzied ļoti fiziski.
Dziedājumā ir jūtams dramatiskums, koncertā kopumā - mākslinieces uzbūvētā dramaturģija. Šo uzvedumu sagatavojusi režisore Maija Kalniņa, un Aija ir ļoti pateicīgs materiāls - materiāls, kuram ir sava iekšējā režija un emocionālā dzīve, savs uzstāšanās temps un režīms. Dziedātāja ir ārkārtīgi plastiska, katrs viņas žests ir enerģētiski un emocionāli pamatots un tāpēc - skaists un dabisks. Viņā pulsē dzīve un enerģija, viņā plosās iekšējais velniņš, un katrs mirklis ir neparedzams - to nevar iestudēt neviens režisors no ārpuses.
Aijas priekšnesumā visu nosaka tikai un vienīgi viņas pašas impulsivitāte - no mākslinieces nevar novērst skatienu pat tajos brīžos, kad mūzika neatstāj pietiekami spēcīgu iespaidu. Ar savu ķermeņa valodu viņa «vizualizē» katru skaņdarbu. Kompozīcijām piemeklēti gaumīgi aranžējumi, kas nav banāli un formāli. Piemēram, 70. gadu trimdas latviešu grupas Alva dziesmu Ja tik būtu…, kas tika iekļauta Aijas albumā Dvēselīte, koncertā «caurdur» sintezatoru skaņas Žana Mišela Žāra gaumē.
Mūziķes atpazīstamības zīme ir arī balss, kurai ir tik daudz krāsu - bērnišķīga, rotaļīga, kraukšķīga, jutekliska, roķīga, liriska. Aijai ir kaut kas no Olgas Rajeckas, tādi neatkārtojami skatuves instinkti. Viņas balss un enerģētika līdzinās arī amerikāņu draiskulīgajai popzvaigznei Pinkai. Koncerta noslēgumā Aija izpilda dziesmu Me and Bobby McGee no Dženisas Džoplinas repertuāra - viņas balsij pakļaujas arī soulmūzika, blūzs un improvizācija. Latviešu klausītājiem Aijas balss ir īpaši tuva, jo tajā ieskanas gan laikmetīgums, gan tautiskums. Skatītāju virzienā viņa izstaro pozitīvas vibrācijas, kuras pati dēvē par laimes pilieniņiem. Piecas zvaigznes!