Kā stāstīja Latvijas Lauku tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs prezidente Asnāte Ziemele, tas esot gluži labi redzams no lidmašīnas - šī teritorija tiešām stiepjoties pār Eiropu kā zaļa josta.
Mērķis - izglītot
Darīt redzamu - tā varētu būt viena no mākslas pamatfunkcijām, tāpēc šo projektu, manuprāt, var uztvert arī mūsdienīgas vides mākslas kontekstā. Tomēr šoreiz uzmanības fokusā - dabas un kultūras mantojuma robežjautājumi, ko aktualizē Militārā mantojuma karte - projekts, ko Lauku ceļotāja speciālisti saistībā ar Baltijas Zaļo jostu iecerējuši gan kā jaunu tūrisma maršrutu, gan arī kā aicinājumu plašākai sabiedrībai uzzināt par kultūrvēsturiskām vērtībām, kas pirmajā acu uzmetienā var izskatīties pēc zālainiem pauguriem vai pamestām elektrosadales mājām.
Kartē pirmo reizi pārskatāmā periodā apkopotas ziņas par militāro mantojumu Latvijā. Viens no kartes veidotājiem Juris Smaļinskis atzīst, ka virsmērķis bijis sabiedrības izglītošana, jo esot iznācis saskarties ar neizpratni par Pirmā un Otrā pasaules kara notikumiem, bet aukstā kara periods lielākajai daļai esot pavisam «tumša bilde». «No vairāk nekā simt objektiem mūsu izveidotajā datubāzē kartē iekļāvām 60. Lielākoties tie ir ar labiekārtotu apkārtni un iespēju dabūt vietējo gidu. Tikai daži no šīs izlases nav labiekārtoti, bet tos vienalga ir vērts redzēt. Piemēram, Skrundas radio lokatoru un visu to pilsētiņu. Tas ir unikāls objekts, visā bijušajā padomju teritorijā tādus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Ir arī starptautiskas «zvaigznes», piemēram, Liepājas Karostu un Līgatnes bunkurus prestižais ceļvedis Lonely Planet ir nominējis kā Latvijas top objektus,» stāsta J. Smaļinskis.
Apzinās pasauli citādi
Projekts turpinās arī internetā, kur lasāmi stāsti, ko kartes veidotāji vākuši no vēl dzīvajiem aculieciniekiem, lai neaprobežotos ar dažiem objektīviem faktiem par objektu celšanu un izmantošanu, bet veidotu dzīvīgu priekšstatu ar tā sauktajām laikmeta ainām.
Februāra otrajā pusē prezentēto karti augstu novērtējuši gan kultūras mantojuma, gan plānošanas speciālisti. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne atzīst, ka daudzi no objektiem inspekcijai jau bijuši zināmi, bet ir savākts labs materiāls, uz kā pamata rosināt dažus objektus virzīt pieminekļa statusam. Vides ministrijas parlamentārā sekretāre Žaneta Mikosa apliecina, ka karte un datubāze ir nozīmīgs resurss plānošanā: «Pirmkārt, tā noteikti ir laba rekomendācija pašvaldībām, izstrādājot teritoriju plānošanu. Otrkārt, karti iekļausim topošajā teritoriju attīstības plānošanas sistēmā, kas paredzēta kā informatīvs resurss darbam pie jaunā teritoriju plānošanas likuma.»
Koalīcija dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai pārstāve Sandra Jakušonoka atzīst, ka militārā un industriālā mantojuma potenciāls vēl netiek ņemts vērā plānošanas procesos. «Tomēr plānošana ir mainīga - gan kā zinātne, gan praktiska joma. Agrāk rūpnīcas vienkārši nojauca, tagad tās var pretendēt uz pieminekļa statusu. Cilvēki pamazām pasauli apzinās citādāk, un tas atspoguļojas arī, piemēram, Eiropas noteiktajās mantojuma dienu tēmās - industriālais, apdraudētais mantojums... Iespējams, sagaidīsim arī militārā mantojuma dienas.»
Asnāte Ziemele stāstīja, ka kartes prezentācijā izteikta ideja «kaut kur piekrastē atjaunot padomju situāciju - prožektori, uzartā pludmale pārkāpēju ķeršanai, kāds sargpostenis...» Ienāca prātā, ka vismaz vienā filmēšanas laukumā tas tiešām īstenots, proti, Lailas Pakalniņas filmai Kurpe. Tas ir tikai viens no kartes ierosinātiem aspektiem, kā gluži nemākslinieciski iecerētas izpausmes ietekmē laikmeta estētiku un mākslu.