Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas de iure 90. gadadiena atgādina par kādu savulaik ārkārtēji nozīmīgu notikumu, kura nedaudzie aculiecinieki (toreiz gan bērna vecumā) vēl ir starp mums. 1921. gada janvārī bija beidzies ilgs posms nācijas ceļā, kas noslēdzās ar savas neatkarīgas un starptautiski atzītas valsts izveidošanu. Toreiz prieka vēsts sasniedza Rīgu 27. janvārī, izsaucot milzu sajūsmu. Valsts iestādēs pārtrauca darbu, skolās palaida skolēnus, veikalnieki slēdza veikalus, sajūsminātie galvaspilsētas iedzīvotāji garos gājienos ar mūzikas orķestriem priekšgalā devās uz sabiedroto sūtniecībām, kā arī uz pili pie Ministru prezidenta izrādīt savu prieku un pateicību.
Nākamajā dienā Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste sasauca Satversmes sapulces locekļus uz svinīgu sēdi. Viņa teikto der atgādināt, jo paustā doma nav zaudējusi savu aktualitāti arī šodien: «Mēs saņēmām ziņu, ka mūs ir atzinušas Eiropas civilizētās lielvalstis, ka mēs stājamies šo civilizēto valstu sabiedrībā. Protams, valstis rada pašas tautas, un uz viņām pašām atbalstās viņu īstās tiesības. Valstīm ir no svara nevis tas, ko citi dod, bet tas, ko pašas spēj.» Čakste norādīja, ka Latvijas tautai nācies pierādīt, ka tā ir spējīga savu valsti uzturēt. Tas bija izdarīts un aizvien tikai nostiprinājās arī turpmākajās nepilnās divās desmitgadēs. Domājot par starpkaru posmā paveikto kultūras jomā, nākas atcerēties joprojām neuzcelto Nacionālo bibliotēku. Turpinot Čakstes teikto - ja spēsim uzturēt savu kultūru, varēsim uzturēt arī valsti.
Atskatoties uz deviņdesmit gadus senajiem notikumiem, gribas pievērst uzmanību vēl pirms de iure atzīšanas 1920. gadā laikrakstā Jaunākās Ziņas izteikto apgalvojumu: «Vācija mums vēlreiz uzbruks un darīs to, kā tas puslīdz droši paredzams, kopā ar lielniecisko Krieviju.» Pravietiskais pareģojums pilnībā piepildījās, jo nelielās valstis tā arī neuzbūvēja iecerētās sevi pasargāt spējīgās Antantes, liekot kopumā divdesmito un trīsdesmito gadu ārpolitiku vērtēt negatīvi. 1940. gadā vairs nebija lielas nozīmes, vai Latvija un pārējās Baltijas valstis var sevi uzturēt. Tāpat kā tas nevienu neuztrauca līdz 1991. gadam.
Lai gan 1991. gada augusta nogalē un septembra sākumā Rīgā nenotika plašs gājiens uz Ministru kabinetu, Latvijas neatkarības atzīšana te no vienas, te otras valsts izraisīja patiesu sajūsmu. Ar vēstures mācību bruņojusies, Latvija nešaubīgi aizgāja pa to pašu Čakstes pieminēto ceļu civilizēto valstu virzienā, sasniedzot lielus mērķus - iestājoties NATO un ES. Un lai gan sasniegts varbūt ir daudz, nopietnu izaicinājumu nav palicis mazāk, un atkal aktuāls ir jautājums par savas valsts uzturēšanu.