Šonedēļ R. Apsītis beidzot sabiedrībai parādīja, kā viņš prot «būvēt» biroja autoritāti, uz portāla _apollo.lv_ jautājumu, vai viņš gatavs kandidēt uz nākamo termiņu, atbildot: «Man pietiek. Šo trīs gadu laikā esmu sadrupis. Tas ir nervozs darbs.» Zīmīgi, ka viņa pilnvaru termiņš beidzas tikai nākamā gada martā, taču «sadrupušais» nevienā vārdā nemin, ka taisītos amatu pamest pirms termiņa.
To, cik birojs šobrīd ir efektīvs cilvēku tiesību aizstāvis, vienpusīgi vērtēt nevar, daudziem cilvēkiem tas bijis noderīgs, taču zināma ir teorija, ka komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms, un, ja viens no tās apgalvo, ka ir «sadrupis», turklāt tās vadītājs, tad pastāv ļoti nopietna problēma. R. Apsītis ir pirmais Latvijas tiesībsargs, un tieši viņa galvenais uzdevums bija šai ar Vairas Vīķes-Freibergas gādību sarūpētajai institūcijai iedvest ne vien dzīvību, bet arī kādu jēgu un prestižu, taču diemžēl šobrīd priekšstats par biroju ir ne mazāk sadrupis kā pats tās vadītājs. Pēdējā socioloģiskā aptauja par to arī skaidri liecina - tiesībsargam uzticas labi ja trešdaļa iedzīvotāju, turpretim Satversmes tiesas, Valsts kontroles un pat daudzu lamātās Valsts policijas rādītājs ir tuvu 70%.
Nu jau 71 gadu vecais tiesību zinātņu doktors R. Apsītis, kuram ir izcila un cienījama biogrāfija, kurš ir bijis gan Saeimas deputāts, gan tieslietu ministrs un Satversmes tiesas tiesnesis, iespējams, turpmāk Tiesībsarga birojam varētu palīdzēt ar kādu gudru padomu, taču vadītāja amatā viņam mocīties un drupt tālāk vairs nevajadzētu. Ir jāceļas un godam jāaiziet, nevis tiesībsarga amats jāuztver kā silts krēsls vai vēl jo vairāk - upuris.