Tieši ar cilvēka tiesību uz brīvību un drošību pārkāpumiem Latvijai ECT līdz šim veicies vissliktāk, un I. Reine norāda, ka apcietinājuma piemērošanas kārtību Latvija sākusi sakārtot tikai 2003. gadā, kaut, jau ratificējot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bijis skaidrs, ka Latvijā valdošā prakse ir pretrunā Eiropas standartiem, un par to nāksies samaksāt ECT prāvās. «Tas bija simtprocentīgi paredzams kaut vai tāpēc, ka vēl nesen, deviņdesmito gadu sākumā, par līdzīgām problēmām tiesu prakse bija bijusi par citām Eiropas valstīm,» pauž I. Reine.
Viņa piebilst, ka arī mūsdienās saglabājoties tendence - notiesājot cilvēku, viņš bieži vien tiek atbrīvots jau tiesas zālē, jo piespriesto sodu jau izcietis. «Tas faktiski sasien tiesai rokas - ja viņam piespriedīs mazāku sodu, nekā jau «atsēdēts», tas uzreiz piešķir cilvēkam tiesības uz kompensāciju, un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas ir viens no noteicošajiem faktoriem soda izlemšanā,» viņa saka.
Šim pārmetumam gan īsti nepiekrīt Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe, kurš uzsver, ka ECT lietas, kurās par apcietinājuma piemērošanu tika izteikti pārmetumi, problēma nebija nepareizā likuma interpretācijā, bet gan šī drošības līdzekļa piemērošanas pamatojuma trūkumā. «Pirms gadiem desmit tiešām Latvijā bija tāda prakse, ka tiesas īpaši neaizrāvās ar apcietinājuma pamatošanu, uzskatīja, ka pietiek ar formāliem argumentiem. Bet tagad izmeklēšanas tiesneši šim jautājumam pieiet daudz rūpīgāk, un problēmas ir būtiski samazinājušās,» viņš skaidro, norādot, ka ECT spriedumi arī likuši šim jautājumam pievērsties.