Ja atbrauktu mēnesi agrāk
Saules pielietā mājas pagalma zālītē Čiekurkalnā pakaļ Arta mestajam akmenim aizrautīgi skrien gadu un astoņus mēnešus vecā Korina, kuru Artis vienkārši sauc par Koru. Viņa atkal un atkal pienes saimniekam akmeni un ar skatienu lūdz turpināt rotaļu. Kaut zinu, ka māksliniekam atmiņas joprojām ir sāpīgas, lūdzu pastāstīt par Ronjas negaidīto aiziešanu.
2013. gada rudenī Artis ievērojis, ka Ronja kļūst pārāk mierīga, bet viendien viņai uznāca tāda kā epilepsijas lēkme. Sākās Ronjas ceļš pie dakteriem. Diagnozes bija dažādas. Visbeidzot Mazo brāļu hospitālī jauns dakteris uztaisīja testus un secināja, ka vaina smadzenēs, nepieciešami datortomogrāfijas izmeklējumi, bet tos Latvijā netaisa. Artis atceras: «Uzzināju, ka tādu pārbaudi var veikt Somijā. Ar māsu Janu mašīnā ar prāmi vedām Ronju uz Helsinkiem, bet viņa jau bija komā, vairs ne ēda, ne dzēra. Ārsts konstatēja audzēju smadzeņu labajā puslodē, kas pildās ar šķidrumu un veido smadzeņu tūsku. Dakteris noplātīja rokas - ja būtu atbraukuši mēnesi agrāk! Viņš iedeva eksperimentālas zāles, un jau atceļā Ronja jutās labāk. Diemžēl prognozes nebija cerīgas. Dakteris teica - ja būs vēl viena lēkme, viņa aizies. Lēkme sākās 29. decembrī. Ronja diennakti bija pie sistēmas. Pēc šprices viņa vēl uz pusminūti atnāca atpakaļ, gaiša un laimīga skatījās man acīs un aizgāja manās rokās. Nekad mūžā nebiju tā raudājis,» arī tagad Artim balsi aizžņaudz sāpju sūrme. Ronja atdusas dzīvnieku kapsētā Citi medību lauki: «Tā ir gaiša kapsēta. Man patīk tur staigāt. Ronjai ir skaists piemineklis, vēl tikai jāsalasa oļi Užavā.»
Dod roku
Ronja, kas savulaik Artim nokrita kā no gaisa, astoņus gadus bija viņa labākais, tuvākais un uzticīgākais draugs: «Angļu Stafordšīras bulterjera šķirne pasaulē atzīta par trešo ģimeniskāko suņu šķirni. Ronjas mīlestība bija kā Visums, viņa vienmēr bija dzīvespriecīga, labā garastāvoklī. Spēcīgais un izturīgais stafs ir suns, kam piemīt dabas dots intelekts. Par šo šķirni pasaulē klīst čupa nelāgu mītu, arī ka stafs esot īsts nezvērs. Patiesībā īsts angļu Stafordšīras bulterjers, kas ir angļu buldoga krustojums ar terjeriem, ir mīlīgs suns.»
Nejautāju, kāpēc Artis atveda mājās Koru, kad Ronja vēl bija šai saulē. Iespējams, viņš baidījās no melnā tukšuma, kas paliktu uzticīgā drauga vietā.
Stafordšīras bulterjers ir spēcīgs, izturīgs dzīvnieks. Attieksmē pret cilvēkiem un bērniem šie suņi vienmēr ir draudzīgi, pakļāvīgi, ļoti pieķeras savai ģimenei. Viņi ir drosmīgi, gudri un sirsnīgi, apveltīti ar lielisku humora izjūtu. Stafordšīras bulterjeram nepieciešams daudz kustēties. Pirms desmit gadiem, iegādājoties dzīvokli Čiekurkalnā skaista nama pirmajā stāvā, Artis vispirms domāja par Ronju - lai sunim būtu zaļa zālīte, kur izskrieties. Tagad te joņo Kora.
Artis smaida: «Kora ir tāda pati kā Ronja, pat astes galiņš viņai balts kā Ronjai, bet raksturs ir trakāks, atbilstošs viņas spāniskajam vārdam. Nu īsta špidrilka! Visi mājas bērni ar viņu kopā dauzās.»
Artim patīk rīti kopā ar Koru: «Braucam uz Lilasti vai Lielupi, tās mums pārdomu pastaigas. Es varu darbus izplānot, Kora - izskrieties. Atšķirībā no Ronjas viņai ļoti patīk peldēties. Kora nirst, saķer zem ūdens akmeņus un nes tos laukā. Reiz Engurē viņa tā četras stundas strādāja.»
Ar Ronju Artis apmeklējis suņu skolu, tagad gūtās zināšanas liek lietā, audzinot Koru: «Nemaz nevajag iespringt, lai Korai kaut ko iemācītu. Apguvusi jaunas iemaņas, viņa pati mācās klāt. Klausa nepieciešamākās komandas - iet blakus, neskrien prom, dod balsi, sniedz roku.» Artis saka «roku» un paskaidro, ka tikai zilonim ir četras kājas, ceļgali, menisks, visiem pārējiem - lācim, sunim, zirgam, tīģerim utt.-, tāpat kā cilvēkiem, ir divas rokas ar elkoņiem un divas kājas.
Bez kucēniem nepaliks
Artis Dzērve ir pieprasīts mākslinieks, darba ir daudz, bieži iznāk būt projām no mājām, bet Stafordšīras bulterjers nemīl vientulību. Koras saimnieks atzīst, ka palīdz plānošana: «Kamēr Kora bija maza, bija baigi jāplāno laiks, jo ilgāk par piecām stundām vienu neatstāju ne Ronju, ne tagad Koru. Ja man jāaizbrauc tālāk, vedu Koru pie māsas uz Bausku. Tā ir Koras paradīze, viņa tur ir princese, kuru māsas vīrs Vilnis gluži vai uz rokām nēsā. Mežs, upe, pastaigas dienas garumā; vakarā, mājās pārnākot, sune var tikai iekrist gultā.»
Par gultu runājot - kur ir Koras guļvieta? Artis atbild: «Mana gulta! Kad sāku pētīt šķirnes īpatnības, divās nopietnās grāmatās izlasīju, ka šķirnes lielākais mīnuss - angļu Stafordšīras bulterjeri guļ tikai saimnieka gultā! Korai patīk gulēt kājgalī zem segas.»
Draugi, kas pazina Ronju un tagad priecājas par Koru, cer sagaidīt no viņas kucēnus, arī Arta mamma laukos vienu paņemtu. Tāpēc Kora nav sterilizēta, un mākslinieks gatavs kļūt par gādīgu saimnieku kucēniem: «Tikai jāsaplāno darbi, lai uz to laiku varētu braukt uz maniem laukiem - Ibenetes muižu Baldones novadā - un izaudzināt mazos.» Atvadoties jautāju - kā būtu, ja mākslinieka mīļotajai sievietei Kora nepatiktu? Artis ir tiešs: «Ja draudzene neakceptētu suni, man būtu ļoti grūti, jo Kora man ir kā bērns.»