Viņu satiekam siltā augusta nogales pēcpusdienā dodamies uz skaisto peldvietu pie Ventas rumbas. Seniors labsirdīgi nosmej, ka jaunieši, pamanot viņa aktivitātes uz ūdens, gribot izrādīties un demonstrēt savu jaunības varēšanu, tomēr Vilnis ir nesatricināms: «Es tā mierīgi paņemu krauliņu pāri Ventai un tad plivinos atpakaļ. Un tad kājām uz mājām - kopumā dienā sanāk pieci kilometri. Citreiz nostaigāju kilometrus desmit un citudien arī nopeldos divreiz dienā. Pēc tam varu gremdēties grāmatu pasaulē.»
Vilnis Kalns labprāt lasa Marselu Prustu. «Prusts lasās smagi, tur nav sižeta, tur ir domas. Esmu mazliet «slims» ar franču kultūru, patīk franču rakstnieki, piemēram, Anatols Franss ar savu skepsi un pasmiešanos par visu. Vispār jau tā ir māksla - pasmieties par sevi un par problēmām. To nevar iemācīties ar gadiem, tas drīzāk ir iedzimts,» uzskata V. Kalns un stāsta par saviem studiju laikiem, «savulaik biju grupas vecākais, tāds nu «lāsts» man tika uzkrauts, un no tā netieku vaļā jau 51 gadu - kopš Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātes beigšanas. Manā grupā bija viens vīrs, kurš bija izgājis Sibīriju, tur bija pabeidzis vidusskolu, iestājies universitātē. Tad viņš atgriezās Latvijā. Nākamgad viņam paliks jau 80 gadu, un no viņa tiešām var mācīties, kā uz visām problēmām paskatīties ar smaidu. Viņš ir paraugs šajā ziņā. Ar savu dziedāšanu, savu jautrību viņš ir mūsu grupas dvēsele. Augusta beigās mēs visi satiksimies.»
Seniors neslēpj - «pēc būtības pensionāra dzīvē nekā priecīga neesot». Taisnība vien esot kādam kungam, kurš teicis, ka vecums nav paradīze. Tomēr pensionāriem piketēt un rīkot demonstrācijas neesot jēgas.
«Cik nu tās naudas ir, tik ir,» saka Vilnis Kalns un piebilst, «ne jau materiālais ir svarīgākais. Var dzīvot savā domu pasaulē un mēģināt iedziļināties rakstnieku uzburtā pasaulē - ko nu katrs meklē. Manuprāt, lasot daiļliteratūru, veidojas dialogs ar autoru, jo cilvēks jau meklē savu domu atbalstu. Pārāk smagās pārdomās iekrist nav vērts. Vajag skatīties, kā dzīve rit, pievērsties fiziskām aktivitātēm un, ja kaites nemoka, priecāties par katru saules lēktu. Jo dzīvot taču ir interesanti!»