Nesenajā aptaujā, kas tika veikta četrās valstīs - Francijā, Vācijā, Spānijā un Polijā -, iegūti pārsteidzoši rezultāti, kas parādījuši, ka paši optimistiskākie no visiem ir poļi. Viņi daudz pozitīvāk novērtējuši savu pašreizējo dzīvi un, neraugoties uz zināmām ekonomiskajām grūtībām, izteikušies, ka viņu bērnus sagaida daudz vairāk perspektīvu. Krīzei poļi, visticamāk, bijuši gatavi, un tā viņus vienīgi norūdījusi. Polija mierīgi raugās Briseles virzienā, un deviņos gados, kas pavadīti Eiropas Savienībā, šajā valstī tikusi slīpēta prasme veidot attiecības savienības ietvaros, arī cenšoties saprast, kādai tieši jābūt Polijas lomai un vietai ES. Šis darbs bijis mērķtiecīgs, un tādēļ nav pārsteigums, ka lielākā daļa poļu izsakās pozitīvi par atrašanos ES. Tā domā cilvēki dažādos līmeņos, sākot ar nelielā Zakročemes rajona burgmistru Henriku Ruščaku un ziņu aģentūras PAP redaktoru Mihalu Kotu līdz pat pirmajam neatkarīgās Polijas prezidentam Leham Valensam.
Tomēr attiecību kārtošana ES ietvaros nav spējusi grozīt pašu galveno - izpratni, ka par lietu kārtību savā valstī ir atbildīgi tikai poļi. Par samērīgu un rūpīgu attieksmi pret valsts reģionālo attīstību liecina poļu pārliecība, ka vispirms ir atbalstāmi tieši mazie un vidējie uzņēmumi, bet laukos tieši tāpat nelielie saimniekotāji, ka provincē dzīvojošie pelnījuši lielāku atbalstu. Tas redzamas arī ar neapbruņotu aci - nevar nepamanīt simtiem kilometru garos labos autoceļus un rūpīgi apkoptos laukus, saimnieciski orientētam vērotajam no Latvijas noteikti būtu jākļūst greizsirdīgam. Turklāt tas ir apliecinājums tam, ka darbs atmaksājas. Arī apstiprinājums tam, ka nepieciešams samērīgums - nevis kā Latvijā, kur lauksaimniecības ministrijas solītais atbalsts mazajiem un vidējiem ražotājiem atkal grasās nepiepildīties. Samērīgums un pieklājīga pieticība uzskatāmi redzama arī uz Polijas ceļiem - pārsvarā tie ir vidējas cenas automobiļi, ne tā kā Latvijā, kur lielais dārgo automašīnu skaits apliecina lielo sociālo noslāņošanos. Diemžēl redzētais atkal liecina par sliktu Latvijai, un tādēļ kaut kā vairs nenāk ne prātā pieminēt par tautas folkloru kļuvušos pagātnes stāstus par poļu zemniekiem Latvijā.
Pārliecību par ikdienu vairo apziņa, ka šis patiesi ir viens no ilgākajiem stabilitātes posmiem Polijā. Tāds varbūt bijis vienīgi XVI un XVII gadsimtā. Taču tas nenozīmē, ka nākotnē varētu raudzīties vieglprātīgi, un tādēļ Varšava tuvākajos gados nolēmusi izdarīt daudz pārmaiņu arī savos bruņotajos spēkos. Polijas valdība ir pārliecināta, ka nepieciešams modernizēt visus bruņotos spēkus, un tam paredzēti lieli līdzekļi. Tas šķiet tikai loģiski, jo jaunajos apstākļos, kad ASV rocība vairs nepieļauj iepriekšējo klātbūtni Eiropā, kontinenta valstīm pašām vairāk jārūpējas par savu aizsardzību. Poļus neapmierina vienvirziena «mīla» attiecībās ar amerikāņiem. Irākā, Afganistānā viņi plecu pie pleca karojuši ar amerikāņiem, taču bezvīzu režīmu ar ASV Polijai vēl tā arī nav izdevis ieraudzīt.