gadam, paredzamo Krievijas-Ukrainas atomenerģētikas holdinga veidošanu un beidzot ar Janukoviča ieteikumu Eiroparlamentam Staļina 1932.-1933. gadā mākslīgi radīto Ukrainas badu jeb golodomoru neatzīt par genocīdu pret ukraiņu tautu. Kā bonuss un simbolisks žests tiek piemests 4,5 kilometru garā un 450 miljonus dolāru vērtā tilta pār Kerčas jūras šaurumu projekts, ko, visticamāk, apmaksātu Krievija. Tiltu, kas savienos Krimu ar Kaukāzu, paredzēts dabūt gatavu līdz 2014. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos. Sports, kā zināms, ir miers, bet tilts ir jēdzieniski piesātināts tēls, un Krievija izmanto katru šādu iespēju paspīdēt kā Ukrainas labdare. Kāpēc viņi ir tik devīgi?
Krievijas intereses Ukrainā ir dažādas. Ne mazsvarīgākā no tām ir varas izrādīšana. Šī ir jau trešā secīgā Krievijas impērijas vara - pēc cariskās un komunistiskās - ar floti Melnajā jūrā, un tās zaudēšana lielkrievu ideoloģijai pirmām kārtām būtu liels morāls trieciens. Šāds drauds bija gan viens no iemesliem Kremļa nepatikai pret prorietumniecisko un valsti uz NATO stūrējošo iepriekšējo Ukrainas prezidentu Viktoru Juščenko, gan simpātijām pret Janukoviča kandidatūru, gan tagad - tūlītējai situācijas izmantošanai, lai pagarinātu Krimas karabāzes nomas termiņu, kas beidzas pēc septiņiem gadiem. Par šiem gadiem var notikt sazin kas, tāpēc Kremlis ar Janukoviča rokām dara un grābj, ko spēdams.
Kaut gan mūsdienu kara un drošības stratēģija krietni atšķiras no Krimas kara gadiem XIX gadsimta vidū, kad svarīga bija militārā kontingenta klātbūtne, Krievijas interesēs - jo sevišķi ar to domājot valdošo eliti, silovikus - tās Melnās jūras flotei tomēr ir ievērojama loma ekonomiskajā un teritoriālajā drošībā. Vai varbūt - «drošībā», Krievijas uzskatāmā agresīvuma un lecīguma dēļ liekot šo vārdu pēdiņās. Negribot un varbūt jau arī nespējot veikt jēdzīgas administratīvās un tiesiskās reformas, siloviki, Krievijas jaunie boļševiki, par tūlītējo iekšpolitikas un valsts kopā saturēšanas rīku izvēlas Krievijā jau tradicionāli šim mērķim lietoto ārpolitiku. Tautas vairumam, lai novirzītu uzmanību no ikdienas sūruma un netaisnībām, labi der populisms par vareno Krievzemi un urrāpatriotisms; agresīvāk noskaņotajam un nereti separātiskajam mazākumam - iebiedēšana ar politiska un militāra spēka izrādīšanu pie katras izdevības. Melnās jūras flote šīm vajadzībām der kā piemērīta.
Tiesa, nelaimīgs līdz šim izrādījies tas, uz kā rēķina tās darbojas. Arī Ukrainas tauta pēdējās dienās nemaz tik nepārprotami laimīga par jauno attiecību tiltu būvētājiem nav. Šo sašķeltību demonstrē arī tās parlamentā - Augstākajā Radā - otrdien notikušais ļembasts ar kaušanos un dūmu sveču dedzināšanu, parlamenta spīkerim knapā balsojuma pārsvara rezultātu paziņojot aizsegtam ar palīgu lietussargiem - lai netrāpītu pret viņu lidinātās olas un visādi mēsli. Parlamenta 236 balsis par un 214 pret ir ļoti mānīgs kvalificētais vairākums tik kutelīgā jautājumā kā svešu bruņoto spēku klātbūtne valstī. No varas atstumtā iepriekšējā premjere Jūlija Timošenko ar skaļiem protestiem un aicinājumiem gatavoties masu nepaklausībai un protestiem svārstīgos svaru kausus cenšas nospiest savā pusē, un pēc kontraversālā balsojuma līdz 11. maijam slēgtais parlaments ne uz kādu sevišķo Janukoviča autoritāti un pārliecību par sevi arī neliecina.
Tilts no Kerčas uz Kubaņu, protams, ir interesants. Pret Krimas karabāzi solītā 30% atlaide Ukrainas tautsaimniecībai tik nepieciešamajai Krievijas gāzei arī. Tomēr ir ļoti nopietnas šaubas, vai cena nav pārāk augsta un solītie labumi - adekvāti. Turpat blakus Melnās jūras krastā ir krievu okupētā Abhāzija, kur kopš 1990. gadiem notikušās krievu militāristu izdarības, ieskaitot neizvēlību starp militārajiem un civilajiem mērķiem, uzskatāmi demonstrē, par ko var izvērsties viņu militārā klātbūtne. Janukoviča uz austrumiem vērstais skats, lai kādi labumi par to netiktu solīti, ir bīstams gan ukraiņiem, gan visam reģionam.
Kremlī mīt kaprīzi valdnieki ar imperiāliskām tieksmēm - tas jāņem vērā katram, kurš nodomājis ielaisties ar tiem darīšanās. Lai cik demagoģisks un nelietīgi valkāts būtu sauklis par latvieša nepadošanos, austrumu virziens, kurp tas norāda, ir svarīgs faktors arī mūsu Saeimas vēlēšanās. Arī sākumā mazs solītis tai virzienā var būt ar lielām sekām.